MIRDZAS BRIĢES ATMIŅU STĀSTS

Mirdza Briģe, dzimusi 1932. gadā,  pieder pie tās koknesiešu paaudzes, kas vaigā skatījusi senās Kokneses skaistumu.

Atmiņās dzīvo bērnības Koknese

„Esmu no tiem retajiem koknesiešiem, kuri vēl daudz ko atceras un var pastāstīt citiem,” teic dižo gadu īpašniece.

1932. gada pavasarī, ziedoņa laikā, Andreja un Annas Graudiņu ģimenē pasaulē nāk viņu meitiņa Mirdza. „Mans papus ir dzimis Stukmaņos, mammīte ir no Gramzdas Liepājas pusē. 16 gadu vecumā viņa sāka kalpot pie koknesiešiem labi zināmā tiesību zinātņu profesora Kārļa Dišlera ģimenes Rīgā. Kalpojot pie tik inteliģentiem cilvēkiem, viņa iemācījās garšīgi gatavot, apguva galda kultūru, iemācījās citas smalkas lietas un manieres. Ar manu papu viņa iepazinās Koknesē, kad viņš, izslavēts amatnieks, cēla Koknesē profesora Dišlera vasarnīcu – tā ir lielā dzeltenā ēka aiz Pērses pretī pilsdrupām ar nosaukumu „Sauleskalns”. Šeit mani vecāki bija ienācēji, tāpēc viņi neprata vecveco koknesiešu izloksni.

Es esmu dzimusi „Lukstiņos” – Blaumaņa ielā, pati pēdējā māja mazliet no ceļa, ir mana dzimtene. Tur nodzīvojam piecus gadus, tad pārcēlāmies uz „Vilīšiem”. Aiz veikala „Sēnīte” pirmā divstāvu māja uz dzelzceļa pusi piederēja manam krusttēvam Kārlim Rudēvičam un to palīdzēja celt mans tēvs. Aiz šī nama bija viens mazāks namiņš, kur dzīvojām mēs. Interesanti, ka abas mājas sauca par „Vilīšiem”. Kārlis Rudēvičs nebija mans krusttēvs pa radniecības līniju, bet bija mana tēva darba devējs, iespējams, ka viņš bija viens no Kokneses turīgākajiem cilvēkiem, jo bez šīs pieminētās mājas viņam vēl piederēja vēl divas: „Lukstiņi” un bijusī veterinārās klīnikas ēka. Arī tās mājas cēla mans tēvs. Papus bija universāls amatnieks, arī smalku mēbeļu galdnieks. Man un vecākajam brālim bērnībā vienīgās rotaļlietas bija zāģu skaidas, tajās varēja ietīties un smaržot to patīkamo smaržu,” stāsta mana sarunas biedre.

Tirgotājiem bagātā Koknese

Kādu Mirdzas kundze atceras savu bērnības Koknesi? Gluži kā pa filmas kadriem viņa uzbur tā laika noskaņu: „Veikaliņš, kur gāju visbiežāk, bija „Ojāros” , tagad 1905. gada ielā 14, un to mēs saucām par Voldebaha bodīti. Dzīvojām trūcīgi, mamma mani sūtīja pēc mazas kripatiņas rauga, jo sestdienās cepa brīnumgardu biezpienmaizi. Uz Lieldienām un Ziemassvētkiem tur bērnu priekam gozējās šokolādes zaķi. Tas man bija vislielākais kārums, ko mums mamma uz svētkiem nopirka.

Vērenes ielā 2, mazliet uz priekšu aiz Ģimenes atbalsta dienas centra, ceļa labajā pusē bija Laubes krogs un tējnīca, šī ēka joprojām dzīvo savu mūžu. Tējnīca vienmēr bija piepīpēta un man tur nepatika uzturēties.

Pāri sliedēm uzreiz ceļa kreisajā pusē ir neliela mājiņa, kurai visapkārt iekoptas puķu dobes. Manā bērnībā tur bija biljarda spēļu zāle, kur apgrozījās smalki kungi, turīgāki par tiem, kas gāja Laubes krogā. Patika iegriezties Riņķa galantērijas veikaliņā, tagadējā veikala „Sēnīte” ēkā 1905. gada ielā 34, kur varēju par dažiem santīmiņiem nopirkt mammai dāvaniņas svētkos,” atceras Mirdzas kundze.

Turpinot sarunu atklājas vēl citi man nezināmi fakti: Vērenes ielā aiz „Kokneses miesnieka gardumi” bija tirgus laukums. Koknesē, Lazdiņa ielā 1, pircējus gaidīja grāmatu veikals, kur varēja iegādāties kancelejas preces, bet 1905. gada ielā 11 bija vēl viena galantērijas preču bodīte. Viennozīmīgi, ka 1905. gada ielu var dēvēt par tirgotāju ielu. Bez jau minētajiem veikaliem šajā ielā nr. 42 bija atvērts arī bižutērijas veikaliņš, kas piederēja īpašniekam Kovnatam, bet šī māja nav saglabājies līdz mūsdienām.

Stacijas ielā 1 bija Dēbeļa veikals. 30. gados Koknesē ir bijušas piecas dārzniecības. Vietā, kur tagad darbojas kafejnīca „Ragāļu krogs”, bija atvērta Lazdiņa dārzniecība, turpat netālu Parka ielā dzīvoja un saimniekoja dārznieks Šmits. Ļoti iespējams, ka Zemeņu iela savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties dārzniekam Dambem, kurš tajā vietā dzīvojis un nodarbojies ar zemeņu audzēšanu. Savukārt tagadējo namiņu Blaumaņa ielā 26 sauca par vistu krogu un tur saimniekojis dārznieks Ūsiņš. Vispazīstamākais no dārzniekiem, kurš plaši darbojies arī pēckara gados bija selekcionārs Vīksna Ratnicēnos, daudziem pazīstams kā ērkšķogu selekcionārs.

Vecāki ar biznesa idejām

Izrādās, ka savs uzņēmums bijis arī Mirdzas kundzes tēvam Andrejam Graudiņam. Un par to viņai savs stāsts: „Kad no „Vilīšiem” pārcēlāmies uz „Vanadziņiem”, māju tagadējā Saules ielā 1, papus, kurš patiešām bija izcils amatnieks, atvēra zārku darbnīcu. Mamma izšuva spilvenus ar cakām, bet es palīdzēju. Skaistās apdares: palmu un ozolu zarus papus veda no Rīgas. Tie dārgākie bija ozolkoka zārki, kur tēvs ņēma kokmateriālus. Cik maksāja mūža māja, nevaru atbildēt, jo tolaik par to neinteresējos. No zārkiem man baiļu nav. Bēniņos, kur tie stāvēja, bija labākā rotaļu vieta, un mums patika tajos arī pagulēt.

1940. gadā, kad tēvam piešķīra zemi, mēs pārcēlāmies uz dzīvi Vērenes ielā, bet zārku darbnīcu pārņēma vīrs ar uzvārdu Daņilovs. Bet, vēl dzīvojot „Vanadziņos”, mana mammīte veiksmīgi attīstīja savu biznesu: viņa gatavoja mājas saldējumu un tirgoja to Kokneses parkā atpūtniekiem un dancotājiem zaļumballēs. Mums vēl tagad lauku mājās ir saglabājies toveris, kurā mamma kūla saldējumu, tam apkārt bija vēl viens trauks, kurā turēja ledus gabalus. Ziemā ledu pagrabā apbēra ar zāģu skaidām un tas labi stāvēja līdz vasarai.

Bilstiņu dzirnavas. Roberta Johansona foto. 1940. gadi. Atmiņu Daugava.

Mamma prata saldējumu pagatavot ļoti gardu, kā arī skaisti to pasniegt, porcija sastāvēja no vienas rozā un vienas dzeltenas bumbas. Zaļumballēs saldējumu viņa tirgoja gan pie tējas namiņa, gan pilsdrupu priekšpilī. Dzīvojot „Vanadziņos”, turējām aitiņas, tāpēc mamma bieži devās uz Bangerska dzirnavām Bilstiņos, kur augšējā stāvā kārsa un vērpa dziju. Šajās dzirnavās bīdelēja arī smalkos miltus. Darbība norisinājās arī Kokneses dzirnavās, kur nodarbojās arī ar kokapstrādi. Vēl bija Atradzes dzirnavas pretī Atradzes kapiem Pērses malā. Arī tur mala miltus un vērpa dziju.”

Vēl viena Pērses meitene

Itin bieži bērnu dienās mazā Mirdza ir jūsmojusi par Pērses ūdenskritumu, bet, pirmā reizē tur nonākot, varēja beigties ļoti traģiski. „Pie ūdenskrituma piedzīvoju savu otro dzimšanu. Biju divus gadiņus veca, kad kopā ar brāli un mammu turp devāmies. Ejot pāri laipai, iekritu ūdenī, vēl tagad ausīs skan brāļa vārdi: mammīt, māsiņa noslīka. Mamma ar garajiem brunčiem metās ūdenī un mani izglāba, bet krastā kāds garāmgājējs palīdzēja ar elpināšanu,” atminas mana sarunas biedre.

Vēl labā atmiņā tolaik trīsgadīgajai meitenei ir Pļaujas svētki 1935. gada 13. oktobrī ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa piedalīšanos. Svētki notika tagadējā Likteņdārza teritorijā, kur toreiz bija lidlauks. Vairākas lidmašīnas, zemu lidojot, no piestiprinātajiem maisiem bēra konfektes. Bērni bija lielā sajūsmā par konfekšu lietu un steidzās tās salasīt, bet mazākajiem, arī Mirdzai, bija liels pārdzīvojums, jo lielākie bija izveicīgāki konfekšu mednieki.

Pļaujas svētki Koknesē. 1935. gads. LNB arhīva datne.
Pļaujas svētki Koknesē. 1935. gads. LNB arhīva datne.

Pirmie dzīves 16 gadi Mirdzai Briģei pavadīti Koknesē, tāpēc viņa var sevi lepni dēvēt par Saulesmājas un Krievkalna skolas meiteni. Par visu, ko dzīvē sasniegusi, viņa pateicīga saviem vecākiem. „Mana mammīte bija gaišs cilvēks un viņa vēlējās, lai es turpinu mācīties. Ar vecāku atbalstu pabeidzu Lielvārdes vidusskolu un Latvijas Universitātē ekonomikas fakultāti.

Rakstiet dzimtas un māju vēsturi!

Dzīves pieredzes bagātajai kundzei ir laimējies savā garajā mūžā satikt interesantus un unikālus cilvēkus. Viena no tām ir Kokneses Jaunās pils muižnieku Lēvenšternu galma smalkšuvēja Jūlija Rudzīte. „Izcilā sava amata meistare, kura bija stažējusies Vācijā, šuva man iesvētību kleitu un kāzu tērpu. Viņai nebija savas ģimenes, un mūža nogalē Kokneses dāmu tērpu labākā smalkšuvēja dzīvoja pie maniem vecākiem. Viņa ir dzimusi 1887. gada 23. maijā, bet mūžībā aizgāja 1979. gada 12. februārī. Mūsu ģimene rīkoja bēres un pavadīja pēdējā gaitā Atradzes kapsētā,” atklāj Mirdzas kundze.

Par sevi viņa teic, ka mūžs ir bijis raibs un grūts. Un tomēr tajā ir bijis daudz laimīgu brīžu: bērnības saulainās dienas Koknesē, spraigi darba gadi Liepājas pusē un Koknesē.

Viņas vēlējums: „Pētiet un rakstiet savas dzimtas un savu māju vēsturi!”

Projektu “SOLIS AUGŠUP!” finansiāli  atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. 

Atmiņu stāstu pierakstījusi Sarmīte Rode

Foto: no biedrības arhīva

Leave a Comment