Skip to content

PĀVILA UN ZANDAS KARPU ATMIŅU STĀSTS

2013. gada vasarā Kokneses novada domes ēkā atklāja pirmo mākslinieka Pāvila Karpa gleznu izstādi, kurā skatītājus saviļņoja Kokneses senais skaistums. Pāvila un Zanda bērnības laiku un jaunības gadus tagad redzam tikai mākslas darbos un fotogrāfijās. Tā ir viņu bagātība.

Pārkāpjot mājas slieksnim, šķiet, ka esmu nonākusi izstāžu zālē, kur līdzās ir mākslinieka darbnīca ar eļļas krāsu un terpentīna smaržu. Vienā no gleznām visā godībā Krievkalna pareizticīgo baznīca, kur 20. gadsimta 30. gados kalpojis Pāvila vectēvs – Jelgavas bīskaps, Kokneses virspriesteris, Kokneses Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgās draudzes mācītājs, skolotājs un skautu vadītājs Jēkabs Karps, tad acu skats apstājas pie Altenes un Kokneses pilsdrupām, pasakainas ainavas, kas tapusi, iedvesmojoties no Jūlija Federa. Ievērības cienīgs ir Pāvila izveidotais dzimtas koks, kura zaros ievijušies tik dažādi cilvēku likteņi.

Meitene no „Atmiņu Daugavas”

Pārlapojot biezos foto albumos, kā uz balta audekla pamazām iekrāsojas Pāvila un Zandas dzīves glezna. Par sevi mājas saimniece teic: „Esmu Kokneses meitene, dzimusi mājās iepretim dzelzceļa stacijai ar nosaukumu „Tulpes”. Mans tēvs Augusts Bērziņš bija frizieris un labi prata arī citus amatus. Ar Paulīti satikāmies jau bērnībā, viņa brālēns lenca manu māsu Kitiju, bet apprecēja otru māsu Brigitu. Vienā reizē, kad biju pie māsas Bilstiņos, kur bija arī Paulis un daudzi citi radu bērni. Viņš mani, desmitgadīgu skuķēnu, ņēma un nobučoja, bet pārējie bērni skrēja sūdzēties manai mammai! Atminos, kā ar draugiem ar paštaisītiem āķiem gājām gar Daugavas krastu riekstot. Man šķita – nav skaistākas vietas par Koknesi. Diemžēl māte, nevarēdama izturēt tēva dabu, paņēma bērnus un aizgāja dzīvot uz Gostiņiem. Pēc skolas gaitām Gostiņu septiņgadīgajā skolā mācījos Pļaviņu vidusskolā un gaļas kombināta tehnikumā Rīgā. Bet tā meitene pie Altenes pilsdrupām grāmatas „Atmiņu Daugava” 368. un 369. lappusēs esmu es!”

Induļa Zariņa audzēknis Pāvilam, ko ģimenē dēvē par Pauli, arī savs atmiņu stāsts. Viņa vectēvs Jēkabs Karps, kalpojot Krievkalna pareizticīgo baznīcā, 30. gadu vidū Koknesē savai kuplajai ģimenei uzcēla pagaidu māju, dodot tai vārdu „Vizbulītes”, jo tās bijušas viņa sievas mīļākās puķes. 1943. gadā Jēkabs Karps pavadīts mūžībā, bet „Vizbulītēs” ilgus gadus dzīvoja Pāvila tēva māsa un tēva brālis ar ģimeni. „Mans tēvs Pāvils Karps ar manu māti apprecējās Rīgā 1944. gada sākumā, es piedzimu tā paša gada oktobrī. Tēvs, būdams leģionārs, kara beigās nokļuva gūstā pie jeņķiem, atpakaļceļā uz mājām viņu apcietināja un nosūtīja uz Komsomoļsku pie Amūras. Par laimi viņam bija lemts atgriezties mājup, nodzīvot garu mūžu, piedzīvot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Koknesē pagāja visas manas bērnības vasaras. Mācījos Rīgas 6.vidusskolā, skolotājs un mākslinieks Romis Bēms, pamanot manas dotības zīmēšanā, mudināja mācības turpināt Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Man paveicās ar lieliskiem pedagogiem – Induli Zariņu un kursa audzinātāju Ezernieku. Starp maniem kursa biedriem bija arī Jānis Anmanis, Kira Liede un Imants Melderis. Vislabāk man patika plenēri skaistās Latvijas vietās. Protams, kā jau jaunībā, netrūka trakulību, vasaras naktis pagāja līksmās ballītēs, bet pēc darbu nodošanas skatei neklājās viegli.” Stāstījumu par šo laiku papildina Pāvila rādītās fotogrāfijas no skolas plenēru laukiem. Vienā no tām pretī raugās Indulis Zariņš ar vērīgu skatu un līdzās viņa audzēknis – ar tikpat nopietnu skatienu. Kas zina, kā būtu izvērtusies dzīve, ja būtu bijusi iespēja studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, bet 1963. gadā pēc mākslas skolas beigšanas Pāvils zīmīgā datumā – 18.novembrī sāk dienestu padomju armijā trīs gadu garumā Rostovā pie Donas. Rādot fotogrāfiju, kurā redzams glīts jauneklis karavīra formā, Paulis pastāsta: „Te ir mana darbnīciņa, kurā arī čaļiem rīkojām rautiņus. Atminos, kā kursantu augstskolā, kur bija arī virsnieku kopmītnes, viesojās Vladimirs Visockis. Man bija šī ēka jāapsargā, no tās dziesmotās nakts arī man tuvas viņa dziesmas.” Dienesta laikā Pāvils un Zanda apmainās vēstulēm un starp rindiņām skaidri salasāmas divu jaunu cilvēku jūtas.

Dzimšanas dienā uzdāvina meitu

Pāvilu mājās gaida ne tikai mīļotā meitene. 1963. gada vasarā kopā ar draugiem, minot velosipēda riteņus, viņš aizbrauc līdz Staburagam un nokaļ mazu gabaliņu no varenās dolomīta klints, vēl nenojaušot, ka atgriežoties no dienesta, Staburags jau dusēs Daugavas dzelmē. Mazais Staburaga akmentiņš sagaida viņu mājās un līdz šai dienai ir kā Pāvila un Zandas ģimenes relikvija. Tas ir saviļņojošs brīdis, kad arī es varu paturēt savās plaukstās daļiņu no Staburaga. Bet mirklis, kad to savās sastrādātajās rokās paņem Pāvils, tiek iemūžināts fotogrāfijā. 

Turpinot sarunu, Zanda atminas: „Astoņpadsmit gadu vecumā man nomira mamma. Tas bija 1966. gada rudens, Paulis bija tikko atnācis no dienesta. Pēc mātes bērēm viņš mani aicināja līdzi uz Rīgu. Braucu, vēl nezinot, kas gaidāms nākotnē. Klusi un vienkārši 1967. gada 13. februārī sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā, pēc tam bija neliels svētku mielasts,” atceras Zanda. Sākotnēji viņi dzīvo pie Pāvila vecākiem vienistabas dzīvoklītī Ļeņina ielā (tagad Brīvības). Pēc meitas Kristīnes un dēla Kaspara piedzimšanas mazā dzīvoklīša visiem iemītniekiem izdevies tikt pie trīsistabu dzīvokļa Tapešu ielā. „Kristīne piedzima 23. oktobrī, bet Paulītim dzimšanas diena ir 24. oktobrī. Teicu vīram: „Es tev esmu uzdāvinājusi dāvanu visiem turpmākajiem gadiem!”

Hipiju laiki un Pits Andersons

Pāvilam gari darba gadi pagājuši strādājot par mākslinieku noformētāju reklāmfirmā „Sojuztorgreklam”. „Mani kolēģi bija arī pazīstami gleznotāji, kuriem pēc LMA beigšanas bija obligāti jānostrādā divi gadi. Vienu brīdi ar mani kopā strādāja Pits Andersons,” vīra stāstīto papildina sieva: „Pitiņš man ļoti patika. Viņš bija biežs ciemiņš mūsmājās. Mūsu durvis bija vienmēr atvērtas draugiem. Kādas tik rokenrola ballītes netika rīkotas!” Pāvils turpina: „Hipiju gados ar Pitiņu sēdējām kafejnīcās, toreiz vēl nenojautu, ka viņš kļūs par Latvijas rokenrola karali. Mums abiem Mārstaļa iela bija kopīga darbnīca.” „Paulis jaunības gados daudzām patika un es biju greizsirdīga. Tagad domāju, kāpēc cilvēki jaunībā ir tik greizsirdīgi? Pēc savas pieredzes jaunajiem gribu teikt, ka nav vērts izniekot savu laiku pārmetumos, veltiet viens otram vairāk labus vārdus!” – atzīst Zanda. Jaunības gados Pāvilam gleznošanai nav daudz laika atlicis, bet tomēr darbi radušies un gleznas arī pārdotas. Par savu darbu Pāvils stāsta: „Veidojām veikalu skatlogu noformējumus. Darba devējs bija Tirdzniecības ministrija. Idejas bija jāizstrādā mājās, tad īpaša komisija tās izskatīja un deva atļauju izpildījumam. Pēdējie darba gadi pagāja strādājot „Rīgas dizainā”, kur gatavojām dažādus vimpeļus visai Padomju Savienībai, bet sākās Atmoda, pārmaiņu laiks un uzņēmumu likvidēja.” Savukārt Zanda savulaik strādājusi slavenajā „Mārā” par adītāju. „Kādās darba sacensībās vinnēju igaunieti un nokļuvu avīzē kā labākā darbiniece. Starp citu arī skolas gados vinnēju igauņu meiteni šaha spēlē!”

Dabūt to, kā citiem nav

Pāvilam visu dzīvi tiecies ko jaunu iemācīties. Jaunības gados aizrāvies ar fotografēšanu un pat uzņēmis kino, bet grūtības sagādājušas dažādu palīgierīču un trūkstošo detaļu iegūšana. Par vēl citiem vaļaspriekiem viņš stāsta: „Jau no skolas gadiem man patika staigāt pa antikvariātiem. Pirku poļu žurnālus, jo viņiem bija eleganti žurnāli par kino, kuros kioskos nevarēja dabūt. Man jau bija sarunāts, ka priekš manis allaž atstāja jaunākos numurus. Tu dabū, to kas citam nav, tas jau bija tas azarts! Kad sākās ieraksti, centos tikt pie ārzemju platēm, nopirku magnetafonu „Spalis”, naktīs no radio mēģināju ierakstīt savus elku balsis. Jau no bērnības man patīk džezs un rokenrols. Arī tagad mēdzu klausīties Elvisu Presliju, Ellu Ficdžeraldu, Dženisu Džoplinu, Luiss Primu, Brendu Li un citus.”

Jaukākie brīži ģimenei bija, kad vasarās ar bērniem varēja dzīvot Koknesē, „Vizbulītēs”. „1975. gadā Paugu ielā sākām celt savu ģimenes māju. Es tolaik strādāju kopā ar mākslinieku Leonu Kalniņu, viņš Jūrmalā cēla savu māju, un es no viņa daudz iemācījos. Sarīkoju talkas pamatu liešanai un spāru uzlikšanai, ar pārējo pats lēnām tiku galā. Sākumā šeit dzīvoja mans tēvs, bet mēs ar sievu no 1980. gada.”

Laimīgi savā ģimenē un Koknesē

Pāvila un Zandas meita Kristīne ir skolotāja un dzīvo Rīgā, viņa saviem mīļajiem vecākiem dāvājusi mazmeitas Lindu un Olandu. Linda piepildījusi sava vectēva sapni – absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Dēls Kaspars, tāpat kā tētis, prot daudzus amatus. Mājās pirms dažiem gadiem veiktais remonts ir Kaspara nopelns. Arī mazais Kaspars, Kaspara dēls, skolas brīvdienās bieži ciemojas vecvecāku mājās.

„Esmu riktīgs Dvīnis, dzimusi 6. jūnijā, bet man atšķirībā no Paulīša ļoti patīk ziema un sniegputeņi, nesen arī tāds bija, un mana sirds dziedāja!” – teic viņa, bet Pāvils oponē: „Man ziema krīt uz nerviem. Pirms gadiem Koknesē bija liels viesulis: debesīs parādījās tāds okerīgs gaišums, bija pilnīgs bezvējš un tad viss aizgāja pa gaisu, dārzā kokiem tika norauti zari, bet sētā palikusī vista zem saviem spārniem bija nosargājusi cālīšus.” Klāt visskaistākais laiks dabā, kad arī Pāvila un Zandas mājas dārzs uzplauks ziedos un viņi teiks: „Zied kā kādreiz „Vizbulītēs”!” Sarunas noslēgumā jautājums: „Ko jūs viens otram un koknesiešiem novēlētu?” Mājas saimnieki atbild: „Mums ir brīnišķīgas vecumdienas, mēs visu laiku esam kopā. Vēlamies tikai, lai Dievs dod veselību un vēl kādu strēķīti padzīvot. Bet pats galvenais, lai pasaulē būtu miers. Lai Koknese kļūst arvien skaistāka un te dzīvotu vairāk cilvēku. Mūsu bērnības un jaunības Koknese vienmēr dzīvos mūsu atmiņās.”

Foto: no personīgā arhīva

Atmiņu stāstu pierakstījusi Sarmīte Rode 2020.gada 6.aprīlī.

Projektu “SOLIS AUGŠUP!” finansiāli atbalsta Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.