Visšarmantākais Tvīda karalis ar dižciltīgām ūsām. Antīko velosipēdu kolekcionārs. Aizrautīgs stāstnieks par laikiem, kad gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam bija savs “Latvelo” vai “Ērenpreiss”, turklāt vēl teicams loka šāvējs. Tas ir neviens cits kā Pēteris Kirilovs! Aizkrauklietis, kuram tuva arī Koknese – viduslaiku pilsdrupās savulaik tūristiem atklājis prasmes loka šaušanā un aicinājis izbaudīt moku kambara “viesmīlību”.
14. maijā, kad Koknesē atkal svinēsim Sama modināšanas svētkus, jūs noteikti satiksiet arī Pēteri, kurš vienmēr ir bijis šo svētku svinētāju vidū un piedalījies visos Tvīda braucienos. Šoreiz Pēteris Tvīda cienītājus un skatītājus pagodinās ar savu klātbūtni kā goda viesis un darbosies Tvīda žūrijā. 2013. gadā pirmo retro tērpu un veclaicīgo divriteņu parādi Koknesē organizēja Ita Lejiņa, un arī šogad viņa uzņēmusies Tvīda “stūres” vadību, pārstāvot biedrību “Pērses krasts”.
Šajos svētkos līdzās gadatirgus norisei Blaumaņa ielā pie “Aptiekas mājas” sendienu noskaņu uzburs antīko lietu un grāmatu tirdziņš, kuru rīkos biedrība “Pērses krasts”. Vintage un Tvīda gaisotnē lieliski iederēsies senie velosipēdi no Pētera Kirilova kolekcijas, kurus varēs gan tuvāk aplūkot, gan ieklausīties Pētera stāstījumā par seno dienu braucamrīku ziedu laikiem. Viņa kolekcijā ir ap 20 velosipēdu, kas ražoti Latvijā līdz 1940. gadam.
Gaidot Sama modināšanas svētkus, aicinājām Pēteri uz sarunu:
„Pirmsākumi velosipēdu ražošanai Latvijā rodami 19. gadsimta beigās. 1886. gadā Rīgā sāka darboties pirmā velosipēdu darbnīca, ko izveidoja mehāniķis Aleksandrs Leitners. 20. gadsimta sākumā sāka darboties citi velosipēdu ražotāji: Pētera Ozolnieka fabrika, Johana Kronberga fabrika Baltica, Līva un Liperta fabrika Liepājā. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija ieguva neatkarību, visa ražošana bija izpostīta un vajadzēja visu sākt no nulles. Līdzās mazajām velosipēdu darbnīcām radās lielie uzņēmumi: Latvello, Omega un Gustavs Ērenpreiss. Manuprāt, vispilnīgākais velosipēdu ražotņu saraksts ir atrodams pētnieku Edvīna Liepiņa un Jāņa Seregina grāmatā “No Leitnera līdz Ērenpreisam”, kur arī pieminēti tādi velosipēdu zīmoli kā Cyklop, Gambija, Herkuless, Imants, Kapteinis un Ozols, Latrit, Mucenieks, Orkan, Staburags, Zutis, Tūrista ideāls, Straujā Bulta. 1922. gadā Latvijā izgatavoja 200 velosipēdus, bet 1929. gadā jau 20 tūkstošus, bet Latvijas pirmās brīvvalsts pēdējos pastāvēšanas gados saražoto velosipēdu skaits sasniedza neticamu rekordu – 300 tūkstošus gadā. Latvija bija velosipēdu lielvalsts!” – stāsta Pēteris.
Kā sākusies viņa interese par pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu divriteņiem?
Pētera tēvam piederējis Gustava Ērenpreisa fabrikā ražotais “ērenpreiss”, no kura diemžēl bija palicis tikai rāmis un stūre. 2005. gadā Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss atjaunoja vēsturisko zīmolu un Rīgā, Čaka ielā, blakus Ziedoņdārzam atvēra “Ērenpreiss” velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Arī Pēterim izdevās atjaunot tēva divriteni un sasniegtais rezultāts rosināja iesākto turpināt.
Par savas kolekcijas dižāko pērli viņš sauc 1936. gadā ražoto “Latvello”, kas būs apskatāms arī Sama modināšanas svētku dienā Koknesē. Šo unikālo velosipēdu, kura pirmais īpašnieks bijis slavenā fabrikanta Vilhelma Ķuzes brāļa dēls, Pēterim palīdzējis atrast māsas vīrs, kurš dzīvo Nītaurē. “Viņš zināja, ka es meklēju veclaicīgos divriteņus un, uzzinot, ka viņa pusē vienā lauku sētā tāds esot, deva man ziņu. Pēc ilgām pārrunām ar šo māju saimniekiem izdevās to iegādāties. Savukārt no Mazsalacas pārvedu Pētera Ozolnieka fabrikā ražotu velosipēdu ar pilnībā niķelētu rāmi, kas bija pārkrāsots, bet, noņemot krāsu, atklājās tā unikalitāte. Tādi velosipēdi ir retums! Viens eksemplārs skatāms Rīgas Motormuzejā, otrs ir Saulkrastu velosipēdu muzejā, bet trešais ir manējais, “ ar kolekcionāra lepnumu teic Pēteris.
Ar velosipēdu restaurēšanu profesionāli nodarbojas “Ērenpreisa” darbnīca. Savukārt Pēteris savas kolekcijas divriteņus tikai mazliet atsvaidzina, noņem rūsu un aizrautīgi meklē trūkstošās detaļas.
Lai atgrieztu sendienu divriteņiem jaunības dienu šarmu, nepieciešamos aksesuārus – zvaniņus, pedāļus, velosipēdu somiņas un vēl daudz ko citu visbiežāk izdevies atrast senlietu tirdziņā Ikšķilē. “Tur var satikt ļoti daudzus Tvīda domubiedrus ,” stāsta Pēteris.
“Ja īpašumā ir savs “ozolnieks”, “Latvello” vai “ērenpreiss” ir jāpiedalās Tvīda braucienos,” ir pārliecināts Pēteris, kurš Tvīdam ir uzticīgs no 2010. gada, kad Rīgā pirmo reizi krāšņais brauciens vienoja retro stila tērpu un velosipēdu entuziastus. Arī Ogrē, Mazsalacā, Siguldā, Aizkrauklē un visos Tvīda braucienos Koknesē ar savu “Latvello” Pēteris ir iemantojis skatītāju simpātijas. Viņš ir seškārtējs Tvīda karaļa titula ieguvējs – šo godpilno žūrijas atzinību ieguvis arī Koknesē 2014. gadā. “Kā no žurnāla “Atpūta” vāka!” – par Tvīda karaļa tērpu ir teikuši viņa atbalstītāji. Pēteris atklāj, ka vislielāko pateicību ir pelnījusi viņa sieva, kura vienmēr ir palīdzējusi piemeklēt tērpam kādu īpašu akcentu, savu “rozīnīti”. Ja ģimenes galva tiek kronēts par Tvīda karali, arī pārējiem jākļūst par viņa svītu! 2015. gadā Tvīda braucienā Koknesē Pēteris ar savējiem kļuva par “Tvīda ģimeni”, apliecinot, ka viņi visi ir Tvīda iedvesmoti un seko Pētera aicinājumam.
Uz jautājumu, kas ir Tvīda šarms, staltajam kungam ar prieka dzirkstelītēm acīs atbilde nav ilgi jādomā: “Tā ir vienreizēja iespēja uz brīdi atgriezties pagātnē, Latvijas zelta laikos – 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad uzplaukumu piedzīvoja kultūra un ekonomika, kad pa lauku ceļiem un pilsētās priecīgi skanēja velosipēdu zvaniņi. Es aicinu ikvienu kaut reizi ļauties retro burvībai – atrast piemērotu tērpu, izrotāt kaut visvienkāršāko divriteni un doties Tvīda braucienā. Ticiet – jūs to gribēsiet atkal!”
Projektu Nr. 2022.LV/NVOF/MIC/067/23 “Esi aktīvs – piedalies” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Pētera Kirilova stāstu pierakstījusi Sarmīte Rode.
Foto: Ingus Pugačovs, no Aizkraukles novada un Kokneses tūrisma informācijas centra arhīva.