Dzimtas stāsts gleznā
Koknesiešiem labi pazīstams Pāvila Karpa vārds. Viņa gleznās dzīvo senās Kokneses skaistums, kuru pats savām acīm skatījis bērnībā un jaunības dienās. Meistara otai izdevies uzburt Pērses ūdenskrituma krāšņumu, Kokneses pilsdrupas savā cēlajā godībā un arī Krievkalna pareizticīgo baznīcu, kur 20. gadsimta 30. gados kalpojis Pāvila slavenais vectēvs – Latvijas Pareizticīgās baznīcas Jelgavas arhibīskaps, Kokneses Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgās draudzes mācītājs un skolotājs Jēkabs Karps.
Tie, kuri ciemojušies Pāvila un Zandas Karpu mājās Koknesē, atzīst, ka ir sajutušies kā izstāžu zālē vai mākslinieka darbnīcā, kur katrs mākslas darbs ir stāsts par kādu notikumu vai gaišu atmiņu atblāzmu, atliek tikai ļauties Pāvila stāstījumam un sajust, cik patiesībā tuvu ir laiks, kas mērāms garos gadu desmitos.
Ja māksliniekam jautātu, kurā gleznā visvairāk jūtams viņš pats, viņš nostātos blakus kādam ļoti īpašam, pirms gadiem trīsdesmit iesāktam darbam – Karpu dzimtas kokam – dižam ozolam, kura saknēs un zaros ievijušies viņam tuvu cilvēku likteņi. Iespējams, tas ir oriģinālākais dzimtas koka atainojums, jo latviešu spēka simbola – ozola zaros –mākslinieks līdzās vārdiem ielicis arī viņu fotogrāfijas, un katru laika posmu caurvij attiecīgā laika perioda karoga krāsas. Sākot no cariskās Krievijas, kad dzimuši Jēkaba Karpa vecāki Andrejs un Magdalēna, tad pār Latvijas pirmās brīvvalsts gadiem atviz sarkanbaltsarkanā karoga krāsas, pēc tam atkal divas drūmas varas, kurās samalti un plosīti mūsu tautas likteņa grieži, bet ozola galotnē, kurā lasāmi Karpu jaunās paaudzes vārdi, atkal brīvības gaismā atspīd sarkanbaltsarkanais.
Mūžs – izcilas grāmatas vērts
Par ikvienu krietnu un darbīgu dzimtu var uzrakstīt apjomīgu sacerējumu, par Karpu dzimtu mākslinieks Pāvils jeb kā viņu sauc savējie – Paulis – var izstāstīt vienā gleznā – dzimtas kokā. Ikviens, kam nav svešs Jēkaba Karpa vārds, zina, ka vienas bagātas un izcilas grāmatas vērts ir viņa mūžs, veltīts tēvzemei un mūžīgai ticībai. Šīs vasaras nogalē es priecājos atkal ciemoties Pauļa un viņa sievas Zandas viesmīlīgajās mājās un šoreiz ieklausīties Jēkaba Karpa dzīves stāstā, kas balstīts uz savas dzimtas pētnieka – viņa mazdēla – savāktajām un apkopotajām vēstures liecībām.
“Jēkabs Karps dzimis 1865. gada 19. augustā zemnieku Andreja un Magdalēnas ģimenē Madonas apriņka Cesvaines pagasta “Urpalās”. Bērnība pagājusi kopā ar māsām Annu un Emīliju. Jau zēna gados Jēkabs sajutis aicinājumu pacelties pāri ikdienišķajam, veltīt savu dzīvi garīgām vērtībām. Skolas gaitas iesākas Bučauskas pareizticīgo draudzes skolā Dzelzavas pagastā, turpinās Rīgas Garīgajā skolā un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Rīgas Garīgajā seminārā. 1887. gadā viņš beidz semināra kursu ar 1. šķiras diplomu un kļūst par psalmotāju un skolotāju Grīvas un Kokneses draudzēs,” stāstījumu par Jēkabu Karpu iesāk mazdēls Pāvils un rāda senu fotogrāfiju, kurā redzama Kokneses pareizticīgās draudzes skolas ēka laikā, kad tur ierodas jaunais skolotājs ar vienu koferi, pildītu ar grāmatām un akordeonu. Koknesē viņš satiek savu mūža mīlestību – virspriestera Vasilija Oknova augsti izglītoto audžumeitu Helēnu Zaicu. Ģimene ir svētīta ar 12 bērniem, no kuriem izdzīvo seši: Vera, Leonīds, Mihails, Dimitrijs, Aleksandra un jaunākais dēls Pāvils – mana sarunas biedra tēvs, kuram arī dots Pāvila vārds. Ģimenes albumā saglabājusies fotogrāfija – visi seši bērni, nostājušies pēc augumiem un saviem gadiem, visjaunākais – pastarītis Pāvils ar nopietnu un dziļu skatienu.
Ticības ceļā
1892. gadā Jēkabu Karpu iesvēta par priesteri, un viņš turpina darbu Kokneses Pētera – Pāvila draudzē. Tas ir laiks, kad tuvojas 1905. gada notikumi, ar kuriem cieši saistīts arī viņš. Pāvils rāda saglabātās tēva māsas Aleksandras Miķelsones (1908-1990) rakstītās piezīmes, kurās viņa apraksta savas mātes stāstīto: “Tēvs esot piedalījies vilciena nolaišanā no sliedēm posmā starp Stukmaņiem un Koknesi, ar kuru vests karaspēks apspiest bruņoto sacelšanos Skrīveru – Lielvārdes apvidū. Kopā ar tēvu pareizticīgo draudzes skolā strādāja arī skolotājs Jānis Austrums. Kad soda ekspedīcija ieradās Krievkalnā, lai arestētu Austrumu, tēvs atvēra istabas logu un teica, lai Austrums bēgot prom pa Daugavas krastu, jo pagalmā jau iejāja soda ekspedīcijas nodaļa. Māte, pirms istabā ienāca soda ekspedīcijas virsnieks, no tēva rakstāmgalda izņēma revolveri un izmeta pa logu. Tēvu arestēja un aizveda uz Kokneses dzelzceļa staciju. Kad tēvs konvoja pavadībā iekāpa vilcienā, kas devās uz Rīgu, vagonā viņš ieraudzīja Austrumu. Tēvs deva zīmi, lai Austrums iet uz citu vagonu. Tēvam piesprieda nāvessodu, to tomēr aizvietoja ar ieslodzījumu klosterī.” Par to jāpateicas Pēterpils Metropolitam Piterimam, vecā Kokneses priestera V. Oknova dēlam, Jēkaba Karpa svainim.
Savs laika posms Jēkabam Karpam pagājis, kalpojot Saikavas draudzē (1908), Madonas sieviešu ģimnāzijā (1910) un Jēkabpils Svētā Gara draudzē (1913).
Pirmā Pasaules kara laikā, 1916. gada sākumā, viņš kļūst par sanitārā vilciena “Tatjana” priesteri, bet 1917. gadā par 5. armijas 15. smagās artilērijas diviziona priesteri. “Par pašaizliedzīgu darbību kara laikā vectēvs apbalvots ar III pakāpes Sv. Annas ordeni, “ stāsta Pāvils.
1916. gadā Karpu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Rževu, bet 1919. gadā Kokneses draudze aicina mācītāju Karpu atgriezties Koknesē, pašvaldība viņu ieceļ par pamatskolas pārzini Krievkalnā. Saglabājusies liecība, ka 1923./1924. mācību gadā skolotājs Jēkabs Karps māca Ticības mācību katrā klasē divas stundas nedēļā, rēķināšanu 1. – 2. klasēm sešas stundas nedēļā, matemātiku 3. – 4. klasēm piecas stundas nedēļā, krievu valodu 5. klasē četras stundas nedēļā. Šajā laika viņa vadībā tiek rīkoti bērnu svētki kopā ar citām pagasta skolām, bet pagasta iedzīvotāji tiek aicināti piedalīties Mežu un dārzu dienās. Tāpat arī viņš ar aizrautību vada Kokneses 111. skautu pulciņu.
Par pašaizliedzīgo darbošanos izglītības laukā un sabiedrības labā 1927. gada 15. novembrī Kokneses pagasta III pamatskolas pārzinis Jēkabs Karps tiek apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeņa V šķiru (Nr. 238).
“Vizbulītes” – saulainā ģimenes mājvieta
Tas ir laiks, kad bērni jau izauguši un sāk veidot savas ģimenes. Liels zaudējums ir sievas Helēnas aiziešana mūžībā 1930. gadā. Pāvila ģimenes albumā ir arī fotogrāfija, kur Jēkabs Karps ar bērniem stāv pie sievas kapa viņas bēru dienā.
Helēnas mīļākās puķes esot bijušas vizbulītes, tā arī tiek nosaukta ģimenes māja, kuras celtniecību uzsāka 1932. gadā pavisam netālu no tagadējās Pāvila un Zandas mājas. Arī šodien “Vizbulītes” dzīvo savu dzīvi, ar citiem iemītniekiem, bet, saglabājot savu īpašo auru.
Turpinot stāstu par Jēkabu Karpu, Pāvils rāda nodzeltējušu avīzes izgriezumu, kurā aprakstīts svarīgs notikums – Pareizticīgās baznīcas sinode 1936. gada 14. jūlijā ieceļ viņu par bīskapu. Savukārt 1936. gada 27. septembrī Latvijas Pareizticīgo baznīcas sinode Jēkabu Karpu iesvēta par Jelgavas bīskapu. Vēl viens ievērojams notikums ir 1936. gada 14. novembrī, kad pieredzes bagātais ticības ceļā saucējs tiek apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeņa III šķiru (Nr. 1032). 1942. gada 6. jūlijā Jēkabs Karps tiek iecelts par Latviešu pareizticīgās baznīcas arhibīskapu.
Pāvils savu slaveno vectēvu nav redzējis, jo ir piedzimis gadu vēlāk pēc viņa aiziešanas mūžībā, taču viņš no sava tēva un pārējiem ģimenes locekļiem ir guvis pārliecību, ka vectēvam augstu titulu saņemšana nekad nav bijusi svarīgāka par cilvēcisko attiecību siltumu, godīgu un cieņpilnu attieksmi pret ikvienu, kam bijusi vajadzīga viņa palīdzība. Un atkal, šķirot sena albuma lappuses, redzam sirmu vīru ar siltu acu skatienu, esot kopā ar savu kuplo ģimeni pie Ziemassvētku eglītes un kopā ar mazbērnu pulciņu. Vizbulītēs” ilgus gadus dzīvoja Pāvila tēva māsa Aleksandra un tēva brālis Dimitrijs ar ģimeni.
1943. gada 19. oktobrī noslēdzas Jēkaba Karpa ticības gaismā piepildītais dzīves gājums. Visu cienītā arhibīskapa sākotnēja mūža atdusas vieta ir Krievkalna kapsētā, tajos kapos, uz kuriem pats bija pavadījis daudzus šīs zemes gaitas beigušos ceļiniekus, lai arī pats tiem piepulcētos. 60. gadu vidū viņš pārapbedīts Atradzes kapsētā. Jelgavas iecirkņa prāvests J. Baumanis savos atvadu vārdos izteicis Jēkaba Karpa mūža kalpošanu: “Ar arhibīskapu Jēkabu mūsu baznīca zaudējusi lielu cilvēku, lielu savā apgarotībā un mīlestībā. Nebūs pārspīlēti, ja nelaiķi salīdzinās ar apustuli Jāni. Kā pirmskristīgo baznīcā apustulis Jānis bija mīlestības sludinātājs, tā arī arhibīskaps darbojās zem mīlestības zīmes.” Savukārt pats Jēkabs Karps savai dzimtai un ģimenei atstājis vārdus, kas izteic viņa dzīves sūtību: “Dievs mani vienmēr ir vadījis un man palīdzējis…”
Darīt šo pasauli labāku
Viņa mazdēla Pāvila veidotajā dzimtas ozolā Jēkaba Karpa fotogrāfija un vārds lasāms koka stiprajās saknēs, no kurām arvien augstāk uzvijas viņa dzīves ceļa turpinātāju vārdi un fotogrāfijas, un, patiesi, Jēkaba Karpa cilvēciskā vienkāršība un gara lielums ir iedvesmojis viņa nākamās paaudzes krietni dzīvot savu dzīvi un darīt šo pasauli labāku.
Arī Pāvils ir sekojis šim aicinājumam. Tikšanās noslēgumā viņš mazliet ieskicē savu dzīves rakstu: „Mans tēvs Pāvils Karps ar manu māti Antoņinu apprecējās Rīgā 1944. gada sākumā, es piedzimu tā paša gada oktobrī. Tēvs, būdams leģionārs, kara beigās nokļuva gūstā pie jeņķiem, atpakaļceļā uz mājām viņu apcietināja un nosūtīja uz Komsomoļsku pie Amūras. Par laimi, viņam bija lemts atgriezties mājup, nodzīvot garu mūžu, piedzīvot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Koknesē pagāja visas manas bērnības vasaras. Mācījos Rīgas 6.vidusskolā, skolotājs un mākslinieks Romis Bēms, pamanot manas dotības zīmēšanā, rosināja mācības turpināt Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Bet mana mazmeita Linda ir gājusi tālāk par mani, viņa ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju.”
Jēkabs Karps nepiedzīvoja laiku, kad tiek iznīcināta viņa mīļā Krievkalna baznīca. Var iznīcināt vietu, bet mīlestība paliek. Laika upe tek savu tecējumu, un Karpu dzimta turpina vīties augšup.
Šajā tikšanās reizē Pāvils Karps atklāja tikai vienu spožu lapaspusi viņa dzimtas grāmatā, bet tādu ir daudz, un arī par tām būtu vērts pastāstīt.
Atmiņu stāstu 2022.gadā pierakstījusi Sarmīte Rode.
Foto no Karpu dzimtas personīgā arhīva.