Kādā mierpilnā vasaras dienā mūsu ceļš veda pie Ievas un Ata Mindēm, kuri jau 8 gadus mājvietu raduši Bilstiņu ciemā. Ieva ir burvīgu rotu meistare, savukārt Atis ir biologs pēc izglītības, strādā šajā jomā un ir atradis neparastu aizraušanos. Par to un vēl daudz ko citu aicinājām uz sarunu abus radošos Bilstiņu iemītniekus.
Kā jūs abi nonācāt Koknesē?
Atis: Sākumā mēs dzīvojām Rīgā, Valdlaučos, tad piedzima dēls Miks un sapratām, ka mūsu dzīvoklis būs par mazu visiem trim. Nebija tādas vietas Rīgā, kur mēs gribētu pārcelties. Izdomājām, kāpēc nepārvākties uz laukiem? Māja ir, vieta skaista, izlēmām un izdarījām. Mikam tad bija trīs mēneši.
Ieva: Kad biju maza, vecāki nopirka māju Bilstiņos, iepriekš mēs ar mammu un tēti dzīvojām Rīgā, Tā nu izlēmām pārcelties uz manu vecāku māju, mamma bija šeit viena pati, manas māsas neplānoja te nākt.
Atis: Rīgā nekas vairs nesaistīja, tur cilvēki nav pārāk laimīgi.
Ieva: Mums patīk lauki, gribējām dzīvi laukos.
Kā pārcelšanās no Rīgas uz laukiem ietekmēja jūsu darbu un dzīvesveidu?
Ieva: Es izgatavoju rotas un savu darbu varu strādāt jebkur.
Atis: Man bija darbs Rīgā, arī šobrīd ir. Bet paveicās atrast tādu, ko varu darīt daļēji attālināti. Aizbraukt uz Rīgu dažas reizes nedēļā nav problēmu. Pēc izglītības esmu bioloģijas maģistrs, daudzus gadus strādāju zivju izpētes jomā. Krīzes laikā darbā pamainījās apstākļi un nolēmu, ka ir kaut kas jāmaina. Joprojām mana darba joma ir saistīta ar zinātni, no septembra strādāšu Rīgas Stradiņa universitātē. Palīdzēšu zinātniekiem nepieciešamo iekārtu iegādē.
Vai bioloģija joprojām tev ir tuva tēma?
Atis: Biologs vienmēr paliek biologs. Tā nav profesija, bet dzīvesveids. Mana interese par zivīm ir ļoti specifiska. Latvijā ir divas iestādes, kurās varu strādāt savā profesijā. Viena no tām ir Latvijas Hidroekoloģijas institūts, ar ko man ir bijusi sadarbība dažādos projektos. Trīspadsmit gadus esmu strādājis Valsts zivsaimniecības pētniecības institūtā (tagad – zinātniskais institūts BIOR). Savu mīlestību pret zivju pasauli īstenoju ar interesantu nodarbi – akvāriju iekārtošanu. Pagaidām tas viss ir vaļasprieka līmenī, bet ceru, ka no tā iznāks kaut kas vairāk. Latvijā tirgus ir mazs, bet ir potenciāls attīstībai.
Pastāsti vairāk, ko tieši tu dari saistībā ar akvārijiem!
Atis: Es iekārtoju akvārijus, veidoju dizainu. Lai to izdarītu pareizi, nepieciešama zināšanu bagāža. Piemēram, akvārija vizuālais izskats ir jāsalāgo ar tehniskajām iespējām. Piedāvājums ir milzīgs, lai neprofesionālis visai pieejamai informācijai izburtos cauri, būtu nepieciešams vismaz pusgads. Mans pirmais pasūtījums redzams “Rīta putnu” saimniecībā, jauniekārtotajā telpā “Cornelius” pie Bruno Cīruļa.
Cik ilgu laiku aizņem akvārija iekārtošana?
Atis: Tas atkarīgs no klienta vēlmēm. Darbs pie Cornelius akvārija man prasīja nedēļu. Bija jāsavāc koku saknes, jāuztaisa pirmais dizaina modelis kartona kastē, jāliek kopā akvārija elementi, pēc tam jāizdomā, kur paslēpt ūdens sildītāju, filtru, atkal jāpamaina iekārtojums, visam jāpieiet radoši, jāizdomā, kādi akvārijam būs piemērotākie augi, zivju sugas, grunts, jāuztaisa ūdens analīzes. Atkarībā no ūdens sastāva jāizvēlas zivis un augu sastāvs akvārijā, lai tas viss funkcionētu. Pēc akvārija iekārtošanas un pirms zivju ielaišanas kāds periods ir jāpagaida, līdz nostabilizējās dabiskie bioloģiskie procesi. Nedrīkst zivis uzreiz laist iekšā, citādi tās var nobeigties. Diemžēl daudzi tirgotāji šīs lietas neņem vērā, tiem svarīgāk ir pārdot pēc iespējas vairāk. Nopērk stikla trauku, zivi, bet drīz pēc tam zivs nobeidzas. Reti kur pircējam veikalā pateiks – pagaidiet divas nedēļas un tad ielaidiet zivi, vai arī veltīs gana daudz laika, lai piedāvātu labāko variantu, kas ne vienmēr ir arī dārgākais.
Kāds Latvijā ir pieprasījums pēc šāda pakalpojuma? Kāds ir tavs piedāvājums?
Atis: Rīgā ir daži uzņēmumi, kas piedāvā akvāriju iekārtošanu un apkopi. Liepājas pusē ir entuziasti un arī Daugavpilī. Latvijā pagaidām tas tirgus ir ļoti mazs un koncentrējas lielākajās pilsētās. Tas, ko es šobrīd varu piedāvāt, ir gan konsultācijas akvāriju iekārtošanā, gan arī praktiska palīdzība, dizaina izveide akvārijam, apkope, uzturēšana.
Vēl es nākotnē gribētu audzēt garneles akvārijiem. Varētu audzēt arī akvāriju augus, protams, es nevarēšu konkurēt ar lielajām ūdensaugu audzētavām Vācijā, Nīderlandē, kuras apgādā visu Eiropu. Latvijā atkal nezinu, vai šāda darbošanās atmaksātos. Pie mums ir tendence, ka visi visu grib par velti. Man pašam mājās ir divi akvāriji, lielais un mazais. Būtu vieta, būtu arī trešais un vairāk.
Ieva: Atim bija forša ideja par akvārijiem.
Atis: Jā, vienā brīdī man iegāza pa galvu vīzija, ka nav tādas vietas Latvijā. Sauksim to par kafejnīcu vai klubiņu, kur gar sienām būtu dažāda stila akvāriji un cilvēki uz šo vietu var atnākt palasīt grāmatu, padzert tēju, kafiju, tur ir miers, klusums, akvārijs kalpo gan kā dizaina elements, gan arī relaksē, noņem stresu, izslēdz to ikdienas trakumu.
Koknese šai idejai droši vien būtu vairāk piemērota, bet kā ar Bilstiņiem?
Ieva: Mums ir ēka, kur šādu vietu varētu izveidot, taču visdrīzāk šāds iestādījums būtu jāierīko vietā, kur lielāks cilvēku apgrozījums.
Atis: Man šķiet, ka Bilstiņos vairs nav tā miera osta, kas bija agrāk, bieži brauc autobusi, ir cilvēku pūļi. Ja te būs, kā uz Brīvības ielas pusdienlaikā, tad vairs nav tik forši.
No uzņēmējdarbības viedokļa atkal ir izdevīgi, ka cilvēki brauc uz šejieni, tad cilvēku masām ir nozīme. Tieši saistībā ar Koknesi var izveidot akvāriju ar zudušo pasauli, atainot nogrimušo Daugavas ieleju. Izdomāt izglītojošu stāstu bērniem, radīt kompleksu piedāvājumu.
Ieva: Ir arī bijusi doma par šo tēmu.
Atis: Bērnībā apmeklēju dabas zinību pulciņu, kur paši savām rokām visu ko darījām. Saucās jauno biologu vai naturālistu pulciņš. To vadīja Arkādijs Poppels, šobrīd viņš strādā Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā. Mums bija telpa, pilna ar visādiem krāmiem, tur bija dažādi dzīvnieki, žurkas, jūrascūciņas, mēs apkopām terārijus, akvārijus, klausījāmies vadītāja stāstus par dabu, kukaiņiem. Manā aprūpē bija pieci akvāriji.
Ieva: Tas ir ļoti vērtīgi, jo bērniem ir pieskāriens dabai, dzīvniekiem, atbildība par dzīvu radību.
Atis: Ja mājās neļauj turēt dzīvniekus, tad tāds pulciņš ir ļoti laba vieta, kur bērnam gūt pieredzi ar dzīvniekiem un dzīvo dabu. Taču ir jābūt kādam entuziastam, cilvēkam, kurš šādu pulciņu uztur, vada, par visu atbild, kuram tas patīk.
Labs piemērs ir Pļavas svētki Rīgā. Austrālijā, piemēram, ir bush school (var tulkot kā Meža skoliņa), kurā bērni kopā ar skoliņas vadītāju audzē dažādus augus, dārzeņus, vāc ražu, izbrauc pie ūdeņiem vai uz citām vietām, katru reizi ir kāda cita tēma, ar ko iepazīstina bērnus.
Atis: Bija doma sadarbībā ar skolu rīkot tādu dabas pulciņu, bet darbu dēļ atliku uz nākamo gadu. Mums ir ēka, kurā varētu kaut ko tādu organizēt, tikai jāatjauno. Ir vairākas idejas, ko un kā darīt. Var bērniem izstāstīt un praktiski parādīt, kā top akvārijs, bērniem dot uzdevumu pašiem izveidot savu akvāriju. Jāmeklē sadarbības iespējas ar kādu Kokneses biedrību vai pašvaldības iestādēm. Ir ideja iekārtot kādā publiski pieejamā vietā dzīvās dabas stūrīti ar akvāriju vai terāriju ar kociņiem.
Mums, biedrībā “Pērses krastā”, ir doma ierīkot Koknesē radošo kvartālu, kas sastāvētu no nelieliem namiņiem, kuros izvietotas dažādas darbnīcas, biedrības telpa, kafejnīca, jauniešu stūrītis, vienā no tām varētu būt šī zaļā telpa, bet jādomā par uzturēšanu, apsildi ziemas sezonā.
Atis: Jā, jo ziemā akvārijs ir jājauc ārā vai arī jānodrošina +25 oC gaisa temperatūra.
Ieva: Vispār akvāriji nav lēts vaļasprieks.
Atis: Sākums ir padārgs. Jo lielāks akvārijs, jo dārgāk maksā iekārtošana, bet pēc tam vairs nav tik dārgi uzturēt. Parasti vienas akvārija kompozīcijas dzīves laiks ir 4-5 gadi, tad jājauc laukā un jāmaina grunts, iekārtojums.
Vai ir iespējams īstenot ideju par akvāriju, kas ataino Daugavas dzelmi?
Atis: Ar vietējās faunas akvārijiem ir divas nelaimes. Aukstūdens akvāriju ir grūtāk uzturēt, jo to nāktos vasarā dzesēt, tas ir dārgs pasākums, jo uzsildīt ir lētāk. Turklāt tādam akvārijam jābūt lielam, vismaz uz 500 litriem, jo Daugavas upes zivis izaugs lielas. Tāds akvārijs aizņemtu vismaz pusi sienas. Ja liekam iekšā dolomītu, kas sastopams šeit, Koknesē, tad bieži jāmaina ūdens, jo dolomīts ūdenī šķīst, un ūdens paliks arvien cietāks. 500 litrus ar spaiņiem nepieliesi, tātad blakus jābūt kanalizācijai un ūdens pievadam. Jāveic ūdens filtrēšana, bet tādu akvāriju var izgatavot salīdzinoši vienkārši, dolomīti jau nav tālu jāmeklē, uztaisi dolomīta sienu aizmugures daļā, saķer zivis, salasi saknes.
Vai var izmantot vietējos augus akvārijiem?
Atis: Esmu līdz šim izmantojis vietējās saknes, tikai nevar paredzēt, cik ilgs mūžs tām būs. Veikalos akvārijos liekamie koki dārgi maksā, jo tās ir augsta blīvuma saknes, kas lēni pūst un tiek importētas. Pamatā ir divu veidu akvāriji – siltūdens un aukstūdens. Ir ļoti daudz dizaina variantu, ko var izveidot. Cornelius telpā ir tropiskais akvārijs, kuram pats lasīju un vārīju saknes vairākas stundas sālsūdenī. Vajadzēja milzīgu katlu, uz plīts nevarēju, kurināju uguni pagalmā.
Ļoti interesanta nodarbe. Tagad ir laiks Ievai pastāstīt par sevi. Zinām, ka Ieva ir pieredzējusi rotu meistare. Saki, kā un kad tu sāki gatavot rotas?
Ieva: Sāku ar rotām aizrauties, kad mācījos pamatskolā, Koknesē, vispirms taisīju rotas pati sev. Tie bija 90. gadi, tajā laikā veikalos jau nekā nebija. Man mājās bija modes žurnāli Burda, tur redzēju foršas rotas, kas man patika. Ko varēju, taisīju pati. Tolaik tētis man iedeva mazu zāģīti, ar to griezu no koka dažādas formas, tad dedzināju kokā ornamentus – tā tapa kuloniņi. Šķūnī atrastas detaļas pārveidoju par rotām, sakabinot kopā, pieliekot šņorīti. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Rīgas Amatniecības vidusskolu1, kādu laiku rotas netaisīju, jo skolā jau bija radošas nodarbes – zīmēšana, gleznošana, veidošana u.c. Kad biju pabeigusi skolu, redzēju televīzijā reklāmu – sievietei bija skaista kaklarota vairākās rindās. Mājās atvilktnē atradu smalkas pērlītes, no pērlītēm izdomāju uztaisīt kaut ko līdzīgu reklāmā redzētajai kaklarotai. Domāts, darīts! Sanāca man kaklarota, pēc tam izgatavoju otru citā krāsā un maisam gals bija vaļā. Sāku veidot rotas vairāk, pēc tam sekoja tirdziņi. Pirmās rotas pati nevedu tirgot, es šausmīgi baidījos, man nepatika. Labi, ka draudzene pati brauca tirgoties un pie reizes paņēma līdzi arī manus darinājumus, es biju tik laimīga, ka man pašai nebija jātirgojas. Atceros, toreiz draudzene pārdeva vienus auskarus. Tā es turpināju gatavot rotas. Mani ieinteresēja pērļošana, pērļotās bumbas. Tas man likās kaut kas unikāls, es to nekur nebiju redzējusi, visu apguvu internetā, daudz ko pati izdomāju. Tā kopš 20 gadu vecuma iesāku rotu gatavošanu – kādam uzdāvināju, šo to pārdevu, vienu brīdi strādāju veikaliņā, tad tur devu tirgot. Rotas izgatavoju jau 20 gadus. Man ir savs klāsts. ko esmu izstrādājusi, pielāgojot tirdzniecības vietām. Kokneses pilsdrupās šogad tirgoju rokassprādzes sievietēm, vīriešiem, bērnu rotiņas, krellītes, citus gadus bija auskari.
Kur Tu vēl tirgo savas rotas? Vai ir sanācis pamēģināt Etsy2 platformā?
Ieva: Pirms 10 gadiem tirgoju Etsy platformā pērļu izstrādājumus un dzintara rotas. Bet tad Etsy izmainīja savu politiku, sāka palikt grūti aizsniegt pircējus, kuri pārsvarā ir no ASV. Vairāk pievērsos Latvijas gadatirdziņiem, dažus gadus pabraukāju pa pilsētu svētkiem. Tad arī to pārtraucu, tagad dodu tikai veikaliem. Manas rotas var atrast Liepkalnos, Kokneses pilsdrupu namiņā, Rīgā. Laikietilpīgākas rotas gatavoju tikai uz pasūtījumiem, piemēram, izšūtās piespraudes. Esmu izgatavojusi izšūtas brošas bērnudārzu izlaidumos kā dāvanas.
Vai Tu piedāvā izgatavot rotas arī korporatīvajiem klientiem?
Ieva: Tas varētu būt interesanti, bet neesmu tikusi līdz gatavam piedāvājumam, jo vajadzētu tādu produktu, kas der gan sievietēm, gan vīriešiem. Esmu gatavojusi kopdāvanas – Mika bērnudārza grupiņas izlaidumā grupa vienojās par ideju uzdāvināt audzinātājām izšūtas pūcīšu piespraudes. Pagājušajā gadā gatavoju kamenītes citas bērnudārza grupiņas izlaiduma dāvanām.
Jātaisa samiņi kā Kokneses suvenīrs.
Ieva: Nezinu gan, kāpēc lai cilvēks gribētu nēsāt Kokneses vai sama piepraudi. Ja to izgatavotu kā magnētu, tad varbūt. Man bija nelieli piekariņi ar Kokneses simboliku. Domāti kā telpas dekors vai iekarināšanai automašīnā. Kokneses pilsdrupām ļoti labi piestāv mezglotās rotas, jo tā ir senatnīga tehnika. Katrai vietai jāatrod savs produkts.
Atis: Es jau Ievai iemācīju mezglot (smejas).
Kā radās tavu rotu zīmola nosaukums Ugu&Uga?
Ieva: Ilgi strādāju ar nosaukumu IevaMindeBeadworks, jo iepriekš pārsvarā gatavoju pērļu darbiņus. Jau dažus gadus vairāk pievēršos rotu līnijai vīriešiem. Izgatavoju gan mezglotās rotas, gan kaklarotas un rokassprādzes. Gribu vēl vairāk gatavot vīriešiem, jo tirgū klāsts ir mazs, pārsvarā ir ādas rotas. Sapratu, ka vecais nosaukums vairs neder un vajag pamainīt uz kaut ko jaunu, kas der arī vīriešiem. Tad pie manis atnāca vārds “Ugu”, tāds īss personvārds. Dažas dienas staigāju, pārdomādama šo vārdu. Izdomāju, ka nekur jau nepaliks arī rotas sievietēm un pieliku klāt “Uga” – kas simboliski ataino, ka taisu rotas gan viņai, gan viņam. Tā draudzīgi skan.
Cik liela nozīme ir noformējumam un iesaiņojumam? Vai cilvēki novērtē, ka rota ir iepakota eleganti, ar stilu un vai ir gatavi par to maksāt? Tās tomēr tev ir papildus izmaksas, laiks, darbs, materiāls.
Ieva: Visas rotas kastītēs nelieku, cilvēki priekš sevis visbiežāk nepirks rotu smalkā kastītē, bet tam, kuram vajag, tas paņems ar kastīti. Iepakoju rotas arī vienkāršā plastmasas maisiņā, bet klāt pielieku smalku rotājumu, kas man neprasa lielu darbu un ieguldījumus. Kastītes noder, kad sūtu rotas pa pastu, vai arī, ja klients rotu pērk kā dāvanu. Pilsdrupās rotas izvietotas uz koka stenda, jo parasti klients nopērk un uzreiz arī uzvelk. Pērļu rotas ielieku baltos maisiņos, man ir patīkami tā pasniegt pērļu auskarus, tiem piestāv balts maisiņš.
Ko pie Tevis var pasūtīt?
Ieva: Manā rotu klāstā ir kaklarotas, rokassprādzes, auskari, klipši, gredzeni, kāju sprādzes, piespraudes sievietēm, kaklarotas un rokassprādzes vīriešiem. Pilsdrupās viens no pieprasītākajiem produktiem ir mezglotās rokassprādzes. Kad mēs ar Ati iepazināmies, es mezglot nemācēju. Viņš sev gribēja rokassprādzi, un tad mēs kopā mācījāmies mezglot, kopš tā laika es arī mezgloju, jau 11 gadus.
Kuras rotas ir visgrūtāk izgatavot?
Ieva: Vislaikietilpīgākie ir pērļotie darbi, viss, kas top no smalkām, mazām pērlītēm. Visgrūtāk tāpēc, ka ar pērļošanu nedrīkst steigties, jābūt mierīgam, nosvērtam, uzmanīgam. Arī pērļotās brošas paņem ilgu laiku – ir jāizdomā dizains, jāuztaisa skice, jāsaliek krāsas, tad uztaisu pirmo rotu kā paraugu, ar otro, trešo, ceturto reizi jau atstrādāju tehniku, zinu, kurā vietā man jāiesāk, kurā jāpabeidz, kur jāpaslēpj mezgliņš. Sākums ir visilgākais. Šobrīd pasūtījumus uz pērļotajiem darbiem pieņemu maz.
Tagad tas dzīves ritms ir tik ātrs, ka nevaru nosēdēt pie tās vienas brošas, jo viss cits jādara, bet, taisot izšūtos darbiņus, nevar steigties, jābūt mieram.
Kā tu organizē savu darbu, grāmatvedību, mārketingu?
Ieva: Mājās man ir darba galds, pie kura strādāju. Uz vienas no palodzēm fotogrāfēju gatavās rotas. Mārketingu, grāmatvedību veicu pati. Veikaliem iedodu kopējo pavadzīmi, šobrīd nelielās lietas un sīkumus tirgoju veikalos, bet pasūtījumiem gatavoju laikietilpīgākas rotas.
Kur tu vēl izplati savu izstrādājumus?
Ieva: Pasūtījumiem internetā plānoju beidzot uztaisīt internetveikalu. Parasti lieku rotas “Ugu&Uga” Facebook un Instagram lapā. Klienti mani atrod, uzraksta un jautā, vai es varu izgatavot tādu vai tādu rotu, tad es precizēju izmēru, veidu, krāsu, līdz nonākam līdz rezultātam. Protams, tas ir piņķerīgāk, citreiz pie neliela pasūtījuma pavadu pusdienu vai dienu sarakstē un uztaisu kaut ko maziņu.
Kāds ir tavs dienas režīms?
Ieva: Vasarā tas režīms nav tik ļoti strikts, bet sākoties septembrim, dienas ritms ir noteiktāks. Bērns dodas uz skolu, Atis uz darbu, es viņus pavadu, tad dodos pie sava darba galda un līdz pusdienlaikam strādāju, tad sagaidu bērnu no skolas, tad atkal turpinu strādāt, pēc tam mājas darbi vai palīdzu bērnam mācībās. Citreiz, ja kāds steidzamāks pasūtījums, strādāju sestdienās, svētdienās, vīrs tad uztaisa pusdienas. Parasti pēc tam es atpūšos pirmdien, otrdien. Varu regulēt savu darbalaiku. Kad idejas atnāk, pieceļos no gultas un tāpat halātā uzreiz sēžos pie galda, jo man vajag dabūt no galvas ārā to ideju, izstrādāt. Kad esmu pabeigusi, varu iet atvilkt elpu.
Vai tev sanāk nostrādāt standarta darbalaiku 40 h nedēļā?
Ieva: Tik strikti es nenostrādāju, nē. Vasarā es labprāt strādāju pie rotām pēc iespējas mazāk, vairāk darbojos ārā. Man patīk paņemties pa dārzu, marinēt, , tējas savākt, sukādes sataisīt. Vasarā taisu pašu nepieciešamāko no rotām. Rudenī, ziemā, pavasarī gan vairāk darbojos pie rotām. Pērļotie uz izšūšanas darbi prasa lielu koncentrēšanos, tāpēc šādi darbi ir jāsadala uz vairākām dienām. To, kas neprasa lielu koncentrēšanos, varu darīt, skatoties televīziju, piemēram, mezglot.
Cik laika tev aizņem vienas rokassprādzes izgatavošana?
Ieva: Vienkāršas mezglotās aproces četras stundā varu uztaisīt (Ieva rāda smalki savītu rokassprādzi no sarkanas aukliņas). Pērļotie darbi aizņem vairāk laika – sākot no divām stundām.
Vai esi domājusi pasniegt meistarklases?
Ieva: Jā, pagājušajā gadā izstrādāju un novadīju vairākas pērļīšu skaru auskaru meistarklases. Pirmo rotu meistarklasi rīkoju Rīta putnu saimniecības Love Garden oranžērijā, tas bija brīnišķīgs pasākums, bija maijs, lieliska kompānija un emocijas. Meistarklases rīkoju izbraukumos pie klientiem. Tās var būt vecmeitu vai dzimšanas dienas ballītes, pasākumi, svētku dienas
Šogad sanāca paņemt pauzīti meistarklasēm, jo bija diezgan liela aizņemtība. Viens no svarīgākajiem vasaras pasākumiem bija dalība Mājas kafejnīcu dienās, kas prasīja nopietnu sagatavošanos.
Izklausās lieliski! Parunāsim par Mājas kafejnīcu dienām. Uz vienu dienu jūs savu saimniecību pārvērtāt par Mājas kafejnīcu ar nosaukumu “Ugu&Uga cienā”. Kā radās ideja pieteikt savu dalību?
Ieva: Biju dzirdējusi par Mājas kafejnīcu dienām pagājušajā gadā, bet nebiju nevienā bijusi. Šogad pavasarī netīšām ieraudzīju, ka izsludināta pieteikšanās. Sāku pārdomāt. Man patīk uzņemt ciemiņus. Man šķiet, ka te, pie mums mājās, var labi justies. Aprunājos ar Ati, aprunājos ar māsām, ar ģimeni, izdomājām, ka mēs varētu piedāvāt veģetāro virtuvi. Pieteikšanās arī bija kā pamudinājums un labs motivators kaut ko izdarīt saimniecībā. Iesniedzām pieteikumu, pēc tam sāku domāt, nē, nu tiešām, varbūt tomēr nevajag?! Bet ģimene neļāva atkāpties. Kad viens nobīstas, otrs iedrošina. Sakārtojām visu, ko gribējām sakārtot. Bija iepriekšējā pieteikšanās, vienlaicīgi varējām uzņemt līdz 10 cilvēkiem, rēķinājāmies līdz 50 cilvēkiem dienā. Dienu pirms Mājas kafejnīcu dienām bija pieteikušies 6 cilvēki. Reklāmai mums pietrūka laika. Bēdājos, bet samierinājos jau, draugi tāpat atbrauks, ēdiens ir sagatavots, nodomāju, ka būs jau labi.
No rīta pieteicās ģimene ar 16 cilvēkiem. Vēl iebrauca cilvēki no Lietuvas, un vēl citi, kas nebija pieteikušies. Bija ļoti pozitīvi, jo man sanāca ar katru parunāties, pabūt kopā, no visiem es varēju atvadīties. Mamma ar vienu māsu virtuvē darbojās. Otra māsa pie kases. Es biju namamāte, kas visu pastāstīja, parādīja. Uzklausīju ieteikumus. Bija gandarījums, ka cilvēks, kas neēd sēnes, pagaršo mūsu ēdienu un saka, ka garšo. Vai arī neveģetārietis stāsta, ka negribējis braukt uz šejieni, bet sieva gribēja, viņš labāk būtu vēlējies normāli paēst, taču, braucot prom, saka: esmu paēdis, man pat gaļu negribās, esmu šokā. Ārsts no Rīgas teica, ka mums bija restorāna kvalitātes ēdiens. Jauki saņemt tādus komplimentus. Bijām izvēlējušies gatavot tādus ēdienus, kas mūs pašus savulaik ir pārsteiguši un ko tagad regulāri gatavojam. Piemēram, vegānā burkānu kūka ir ar gaisīgu kokosa krēmu un biskvītu kā pumperniķelim. Tā ir gatavota pēc māsas receptes un ģimenes svētkos kūka nekad nepaliek pāri. Vai, piemēram, kad pirmoreiz pagaršoju burkānu lašmaizītes, man bija acis kubā. Baklažānu-lēcu salāti. Iepriekš domāju – nu kā var ēst baklažānu, tāds nekāds dārzenis, līdz netīšām atnāca recepte to gatavot kopā ar lēcām. Tā radās mūsu virtuve, visiem patika, emociju bija daudz. Nākošgad varētu turpināt, ir idejas uzlabojumiem.
Kādi būtu uzlabojumi?
Atis: Vairāk tādi uzlabojumi, kā optimizēt darbības – lai kafiju var piedāvāt jebkurā brīdī, kā labāk ēdienu pasniegt utt.
Ieva: Gan pluss, gan mīnuss bija plašā ēdienkarte – divu veidu siers, divu veidu salāti, maizītes un deserts. Mīnuss bija tas, ka ilgāk jāpagaida, kamēr atnes porciju – jāuzgrauzdē maize, siers jāuzcep. It kā jau cilvēki ir ar mieru pagaidīt, tikmēr izpēta, kas te dzīvo, var parunāties ar saimniekiem. Man bija ārā mazs galds ar rotām, kas gan stāvēja apsegts, jo lija lietus. Pati vācu tēju, taisu rabarberu sukādes un sīrupu. Šogad sataisīju vairāk priekš pārdošanas, tad es par to stāstīju, devu degustēt, cilvēki arī iegādājās.
Man ir dehidrators, jo gaiļbiksītes žāvēju augstā temperatūrā, strauji. No rabarberu sīrupa, minerālūdens un piparmētras gatavoju vasarā limonādi, par to arī daudzi brīnās, kā mājas apstākļos var tādu limonādi uztaisīt. Tā arī vasaras paiet – dārzs, siltumnīca, pupu stādīšana. Pupas un zirņi ir mans lielākais izaicinājums. Mēģināju ceturto gadu izaudzēt cūku pupas, un otro gadu – kāršu pupas.
Tev patīk eksperimentēšanas process vai galarezultāts?
Ieva: Man patīk apziņa iemācīties izaudzēt pašai. Vienmēr jau ir mamma, viņa iestāda, rušina, novāc, bet gribas pašai, kaut gan man daudz kas sākumā nesanāca. Pirmos divus gadus vajadzēja iziet cauri visam audzēšanas procesam, lai saprastu, ko varu, ko nevaru izaudzēt. Šogad pirmo reizi iestādīju saldos zirnīšus, tas ir mans mīļākais našķis, no sākuma domāju, ka pati jau nevarēšu, baigi sarežģīti, bet tiku līdz ražai, novācu, ieliku saldētavā. Nu man ir āķis lūpā! Man patīk tā doma, ka ja nu kādreiz kaut kas notiek un pasaulē nav pārtikas, es pratīšu izaudzēt dārzeņus, man būs zināšanas un prasmes. Eksperimentēju, kā salmos izaudzēt kartupeļus, kā to izdarīt, ja saimniecībā nav traktora.
Tad jau tu aizraujies ar permakultūru3?
Ieva: Jā, man ir viena dobe pēc permakultūras principiem, tur es trešo gadu audzēju kartupeļus. Citiem dārzeņiem man ir dobe, kura nav jāar. Tai dobei neizmantoju salmus, bet apakšā klāju kartonu, mulčēju. Tieši permakultūras dārzu negribu turpināt, jo savairojas gliemeži, kartupeliem tas nekaitē, bet citiem dārzeņiem gan.
Atis: Tādas zināšanas kļūst arvien svarīgākas. Es uzaugu Valdlaučos, tagad tur visur ir apbūve, bet tajā laikā, kad augu, tur bija meži, pļavas. Mēs – bērni, kā no rīta izgājām no mājas, tā vakarā atgriezāmies. Nekad neesmu juties kā baigais rīdzinieks. Rīgā ir stress, sastrēgumi, slikts gaiss. Ja ir svarīgas izklaides katru nedēļas nogali, iepirkšanās tirdzniecības centros, tad, protams, tas ir citādāk. Šeit, Bilstiņos, ir vairāk tāda komūnas sajūta. Ir forši, kad kaimiņi kādreiz sanāk kopā papļāpāt, nav dzeloņstiepļu žogs apkārt katrai mājai. Esi pats par sevi, bet tajā pašā laikā kopā. Nav tā, ka esi tik tuvu, ka logos kāds lūr.
Ieva: Tikai dārziņā palūram (smejas). Jā, Mikam arī ir, ko darīt. Mazpilsētā ir forši audzināt bērnus, tā mīļāk, mierīgāk. Rīgā tā nebūtu.
Vai ir kaut kas, kas pietrūkst, dzīvojot Koknesē?
Atis: Būtu lieliski, ja būtu vairāk veloceliņu, piemēram, no Bilstiņiem līdz Koknesei, no Kokneses līdz Likteņdārzam. Pa tiem grants ceļiem reizēm nav tik forši. Koknesieši arī varbūt gribētu uz Bilstiņiem atbraukt.
Vēl jau ir tā ideja par tiltu. Likteņdārza plānā ir tilts no baznīcas uz Likteņdārzu. Iespējams, nākotnē var attīstīt ideju par iekārto tiltu no Bilstiņiem uz Koknesi.
Atis: Doma par tiltu nav slikta, bet tīri tehniski būtu grūti to realizēt.
Vai bērniem visa pietiek Koknesē un apkārtnē?
Ieva: Pirmajā klasē varētu būt vairāk pulciņu.
Atis: Vienīgais mīnuss, ka ārpus skolas aktivitātes ir ierobežotas. Ja interesē sports, tad ir liela izvēle, bet ko tad, ja sports neinteresē? Iespējams, ka vecākās klasēs piedāvājums kļūst plašāks. Meklēju cīņas sporta nodarbības bērniem, vienīgais, ko atradu, bija Aizkrauklē, bet arī vēlāk vairs nebija tā piedāvājuma. Aizkrauklē vienu brīdi bija hip-hop dejas, Pļaviņās arī. Reizēm ir tā, ka izbraukāt arī nav tik vienkārši. Ir arī absolūti saprotams, ka viss uz vietas nevar būt. Vēl noderētu pulciņi par patriotismu, dabu, vēstures izzināšanu, tāda pietrūkst.
Ir tādi Latvijas mazpulki4, kur piedāvā šāda veida aktivitātes bērniem. Būtu vērtīgi, ja kaut kas tāds būtu pieejams Kokneses tuvumā.
Atis: Koknesē ir cerība, cilvēki darbojas, ir tāda sajūta, ka Koknese ir pilsēta ar nākotni. Te ir entuziasti, kuri dara un to var sajust.
1Rīgas Amatniecības vidusskolas nosaukums kopš 2016.gada ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikums.
2Etsy – mājražotāju izstrādājumu tirdzniecības platforma, kurā satopams visdažādāko amatnieku un rokdarbnieku produktu klāsts no visas pasaules.
3permakultūra – no angļu “permanent culture/agriculture” ir pastāvīga/ilgstoša kultūra/lauksaimniecība; pēc būtības – ilgtspējīga/vieda saimniekošana.
4Latvijas mazpulki – lielākā jauniešu nevalstiskā organizācija Latvijā, kura ar praktisku darbu un neformālo izglītību garantē Latvijas sabiedrības līderu un jauno uzņēmēju izaugsmi, īsteno un ievieš videi draudzīgu rīcību un attīsta jauniešiem saistošus Latvijas laukus.
Ievas rotas meklē: https://www.facebook.com/UguAndUga
Intervēja Māra Bitāne, Ita Lejiņa 2023.gada 31.augustā.
Foto: Māra Bitāne un no Ievas Mindes personīgā arhīva
Intervija sagatavota, pateicoties projektam “Misija KOKNESE”, Nr.2023.LV/NVOF/MIC/057/24, ko finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
