Simtgadīga ēka pārtop par sapņu māju
“Katra diena ir iekšējā cīņa ar to, ko es vēlos darīt un to, kas man ir jādara”, atklāj koknesiete Gita Tenisa, kurai ikdienas darbs ir interjera dizains, tomēr Gitu pēdējos gados vairāk uzrunā dzīve dabas ritmos, dārza un pļavu augu pasaule un mājas atjaunošana. 2019. gadā Gitas īpašumā nonāca sena lauku sēta “Ausmas” Koknesē. “Ausmās” pagājušajā gadsimta 30. – 40. gados dzīvojis fotogrāfs un gleznotājs Kārlis Lakše. Šis ievērības cienīgais fakts ēkai piešķir īpašu kultūrvēsturisku nozīmi. Šogad “Ausmām” aprit apaļa jubileja – 100 gadi. Mēdz sacīt, ka māja pati atrod savu īsto saimnieku. “Simtgadniecei” ir ļoti laimējies – tagad tā ir drošās un čaklās rokās, jo ar dziļu pietāti pret seno lauku sētu tiek saglabāts un atjaunots tās patiesais latviskais mantojums.
Ar pamatīgu darbu un pacietību, liekot lietā savas zināšanas un iemācoties arvien ko jaunu, Gita dod mājai otru dzīvi. Darāmā vēl daudz – ap nelielo guļbaļķu dzīvojamo māju ir divi hektāri zemes, kur jārūpējas par pļavām, dārzu, vecu kūts ēku un citām palīgēkām. Par sētas simtgadīgo mūžu liecina sens ābeļdārzs un dižie koki pagalmā. “Ausmās” ar viesmīlību vienmēr gaidīti ciemiņi. Par to pārliecinājāmies arī mēs, cienājoties ar saimnieces ceptajiem gardajiem ābolu našķiem un ieklausoties viņas un mājas satikšanās stāstā.
Kā nonāci līdz idejai, ka vēlies tikt pie mājas Koknesē?
Man ir neizskaidrojama mīlestība uz senām mājām, tajās ir liela vērtība, un dziļi sevī zināju, ka vēlos “saglābt” kādu no vecajām mājām. Vienu dienu sapratu, ka nevēlos atlikušo dzīvi dzīvot Rīgā. Sāku meklēt māju ārpus Rīgas. Braucu pa Latviju, apskatīju daudzus īpašumus, līdz nonācu pie atskārsmes, ka ir jāatgriežas dzimtajā pusē – Koknesē.
Vienā dienā to nevar izdarīt. Pārvākšanās bija pakāpeniska: sākumā dzīve starp Rīgu un Koknesi, tad noīrēju Koknesē dzīvokli. Biju iegādājusies zemes gabalu blakus šim pašam īpašumam un katru pavasari rīkoju krūmu talkas. Vienas talkas laikā mans draugs bija devies aplūkot kaimiņu īpašumu un atnācis pastāstīja, ka blakus, krūmos ieaugusi ir veca skaista māja. Tā sākās mani apmeklējumi “pa kluso” un “sēžot uz lieveņa” sapņojumi – kā būtu, ja būtu. Mājā neviens nedzīvoja jau daudzus gadus, tādēļ tās iegāde bija vesels piedzīvojums. Šobrīd esmu pārvākusies pavisam un šogad būs otrā ziema manās “Ausmās”.
Kādā stāvoklī bija māja, kad ieradies te saimniekot?
Teritoriju ap māju no visām pusēm apņēma krūmi un koki, kas saauguši to gadu laikā, kad nekas te netika kopts. Vien taciņa ap māju tika pļauta. No iedzīves nekas vērtīgs nebija saglabājies, palicis tikai viens galds. Bēniņos arī no mājas pirmsākumiem nekas nav atstāts, vienīgais, ko, tīrot kultūrslāni, atradu ir tipveida projekts, kas, jādomā, izmantots par pamatu mājas plānam.
Mājā vienā telpā nebija grīdas, logi veci, grīdas ķirmju saēstas. Vasarā varēja iztikt, bet, lai dzīvotu ziemā, bija jāmaina, logi, grīdas, ārdurvis. Kad sāku saimniekot, māja mani “pārbaudīja” ar mistiskiem trokšņiem, aukstiem drebuļiem, trokšņiem pa nakti. Tagad, kad māja mani ir pieņēmusi, tā ir ļoti klusa …ārā var lietus līt un es pat nedzirdu. Jūtos šeit ļoti labi.
Kā tu atjauno māju – cik daudz dari pati un kad piesaisti palīgus?
Pirmie darbi, ar kuriem sāku dzīvojamās mājas atjaunošanu, bija saistīti ar drošību – tika iztīrīts un salabots skurstenis un pārvilkti elektrības vadi. Tā kā telpas tiek apsildītas ar sildmūriem, krāšņu meistars pārmūrēja plīti, palielināja krāsniņu un atjaunoja maizes krāsni. Tikai pēc tam ievilkām ūdeni un izveidojām kanalizācijas sistēmu. To visu darīja pārdomāti izvēlēti meistari. Arī jumtu mainīja meistaru brigāde. Pati iekštelpās nodarbojos ar māla apmetuma atjaunošanu (iekštelpās visas sienas ir apmestas), vecās krāsas noņemšanu no sienām un griestiem, kādas mēbeles atjaunošanu un citiem darbiem, ko spēju veikt pati. Pārsvarā pati saviem spēkiem darbojos ārā teritorijas sakopšanā un labiekārtošanā: krūmu apauguma novākšanā, dārza iekopšanā, stādījumu veidošanā, reljefa veidošanā ūdens notecei, pļaušana, rakšana un stādīšana ir ikdienas darbs. Augsto gruntsūdeņu dēļ katru gadu ar tehnikas palīdzību veicam drenāžas un grāvju rakšanas darbus. Jau pašā pirmajā gadā ar firmas “Labie koki” palīdzību ir atdots spēks vecajām ābelēm, apkopti senie koki sētā un no zaros ieaugušas egles žņaugiem atbrīvota diža priede.
Kādus materiālus tu izmanto mājas atjaunošanā?
Māju atjaunoju lēnām un nesteidzīgi reizē pārbaudot, vai izvēlētā metode der un materiāli “nestrīdas” savā starpā. Dzīvojamās telpās neizmantoju nevienu no būvniecībā ērtajiem materiāliem (plēves, putas, reģipsis, putuplasts, silikoni utt.), tikai vannas istabas grīdas izbūvei neatradu alternatīvu putuplastam kā pamatu siltumizolācijas materiālam. Mājas pamatkonstrukcija ir guļbaļķu būve. Atjaunošanā izmantoju tikai dabīgus materiālus – mālu, kaļķi, koku, keramzītu, akmeņus, ķieģeļus, kaņepju spaļus un vati, linu spaļus un linu šķiedras vati, kokšķiedru plāksnes, aitas vilnu u.c., var teikt, tos pašus, kādi bija senāk. Vienīgais mūsdienu celtniecības materiāls, ko pieņemu, ir betons.
Veco logu vietā ieliku jaunus koka logus, saglabājot to oriģinālo rūtojumu. Mājas fasāde gadu gaitā saules un lietus ietekmē izveidojusies dažādos toņos, tāpēc logu rāmjiem izvēlējos pelēko toni. Tiecoties pēc plašuma sajūtas, vienu istabu apvienoju ar kādreizējo virtuvi, iegūstot plašu gaišu telpu virtuves mēbelēm un saimes galdam. Tagad tur ir ieklāta 45 mm biezu masīvkoka dēļu grīda un, tāpat kā senos laikos, dēļi savstarpēji stiprināti ar koka tapām. Esmu atstājusi tā saucamo vēdināmo grīdu, kas nozīmē, ka zem grīdas dēļiem ir dubultā grīda ar siltinājumu. Līdzīgi tiks atjaunotas grīdas citās telpās.
Šobrīd atjaunoju sienu apmetumu. Vēsturiski mājas sienu apmetumā pirmais slānis ir likts māls ar linu spaļiem, otrais – kaļķa apmetums. Es nedrupināju nost visu veco apmetumu, bet tikai to, kas atdalījies no apakškārtas, tādēļ veidoju apmetumu, izmantojot mālu ar linu spaļiem, ko atradu bēniņos. Kad lini beigsies, to vietā izmantošu kaņepju spaļus. Noslēguma kārta būs ar balto vai tonēto mālu vai kaļķa krāsu. Tikai tad, kad būšu nomainījusi grīdas segumu visā mājā, nosiltinājusi logu ailes un pārsegumu, varēs saprast, vai nepieciešama papildus sienu siltināšana. Ja būs, tad siltināšana notiks no ārpuses un, visticamāk, kā siltumizolācijas materiālu izmantojot kaņepju betonu.
Izrādās, ka mājai ir bijusi divstāvu izbūve ar verandu pirmajā stāvā, kas savulaik nojaukta. Kad atklāju oriģinālās durvis uz verandu, nolēmu šajā vietā ielikt stikla ārdurvis, kas izietu uz terasi. Tas bija viens no maniem mazajiem sapnīšiem – terase, kur sveicināt Sauli un baudīt rīta kafiju. Tagad esmu šo sapni piepildījusi un vasarā dzīve nav iedomājama bez šīs ārtelpas – tur darbojos ar augiem, audzēju puķes, uzņemu ciemiņus un arī nakšņoju. Nākotnē esmu iecerējusi izbūvēt bēniņus un izveidot vienā galā sapņu guļamistabu, kur mosties ar Sauli sejā, bet otrā galā – rokdarbu darbnīcu. Ideju mājas atjaunošanā man netrūkst, bet papildus pētu, mācos un vērtīgu informāciju iegūstu Facebook grupā “Vēsturisko būvju atjaunošana”, kā arī personīgi no speciālistiem.
Kā tu tiec galā ar fiziski smagākiem darbiem, piemēram, malkas sagādi?
Tā ir sanācis, ka, pēdējos gados talkās attīrot teritoriju no kokiem un krūmiem, reizē sagādājam malku ziemai. Paldies maniem draugiem, kuri nāk talkā ar saviem zāģiem un šo darbiņu paveic. Vēlāk man ir jāsarunā kāds, kas malku saskalda. Reizēm skaldu pati. Man kurināmais materiāls ir ne tikai skaldāmā malka, bet arī t.s. zaru malka. Manuprāt, ir bezatbildīgi zarus vienkārši “aizlaist debesīs” sadedzinot un to vietā malkai zāģēt kokus. Šogad speciāli vācu zarus kastēs, lai ziemā izmantotu iekuriem.
Pastāsti par mājas vēsturi! Ko tu līdz šim esi izpētījusi?
Neko daudz tieši par mājas vēsturi neesmu atradusi. No dažām atrastajām fotogrāfijām secinu, ka viensētā ir bijušas vēl citas ēkas. Zinu, ka durvis, kas palikušas bēniņos, ir no nojauktās verandas. Viens no mājas kādreizējiem īpašniekiem ir bijis fotogrāfs un mākslinieks Kārlis Lakše. Atradu informāciju internetā, ka kara laikā K.Lakšes fotoplates bijušas paslēptas Ausmu akā, kas vēlāk izceltas un nodotas Fotogrāfijas muzejam. 2018.gada nekustamo īpašumu birojs Latio bija izdevis kalendāru ar K.Lakšes fotogrāfijām. Es noteikti vēlētos mājā izstādīt Kārļa Lakšes fotogrāfijas.
Esi aizrāvusies ar augiem un to izmantošanu. Pastāsti vairāk, ko tu darini! Vai tu piedāvā arī meistarklases un savus gatavotos produktus?
Tā kā audzēju garšaugus, brienu pa pļavām un vācu augus tējām un pirtslietām, audzēju dažādus ārstniecības augus, mana māja ir kļuvusi par augu žāvētavu un glabātavu. Gatavoju dažādus produktus no augiem: garšaugu sāļus, garšvielas, tējas, skrubjus, kvēpeklīšus. Noder pašai, ģimenei un dāvanām. Es cienu augus, tādēļ tiek izmantots maksimāli viss. Piemēram, sienot pirtsslotas, paliek mazie zariņi. No tiem top mazā slotiņa vai berzītis. Lapas, kas paliek pāri, tiek žāvētas un izmantotas skrubim, bet zaru pārpalikumi – iekuriem. Nekas netiek vienkārši izmests.
Idejas rodas dažādi. Viens ceļš ir skatoties, kas un kādā daudzumā ir pieejams dārzā, pļavās, mežā. Jauns produkts var rasties tādēļ vien, ka kādam augam laba raža padevusies. Cits ceļš – par godu kādai personai kā dāvana. Darbs ar augiem ir mūžīgs izziņas process ar nemitīgiem eksperimentiem. Neiztieku arī bez permakultūras eksperimentiem dārzā. Liekot lietā savu pedagoģisko pieredzi labprāt vadu (šobrīd izbraukuma formātā) dažādas meistarklases: garšaugu sāls gatavošana, pirts procedūras, pirtslietu gatavošana, augu iepazīšanas un izmantošanas meistarklases.
Intervēja Māra Bitāne, Ita Lejiņa 2023.gada 9.oktobrī.
Interviju pierakstīja: Kristiāna Kazāka