Daugava ir sens ūdensceļš, kas savieno austrumus ar rietumiem un savā tecējumā ietver arī Koknesi. No tagadējās Krievijas un Baltkrievijas teritorijas pa šo ūdensceļu uz Rīgas ostu veda labību, vasku, medu, kažokādas un citas preces. Preču pārvadāšanai galvenokārt izmantoja strūgas – lielas koka plakandibena laivas līdz 38 metru garumā un 10 – 11 metru platumā, aprīkotas ar 6 – 20 airiem. Ar tādām uz leju pa straumi varēja pārvest 130 – 160 tonnu smagas kravas. Strūgas uzbūvēja Daugavas augštecē un pēc kravu nogādāšanas Rīgā tās parasti pārdeva kokmateriālos. Bija arī mazākas strūgas – pusstrūgas, kuras varēja vilkt pret straumi atpakaļ, izmantojot cilvēku vai zirgu spēku, bet Daugavā šo iespēju izmantoja reti daudzo sēkļu un krāču dēļ. Vēl preču un cilvēku pārvadāšanai izmantoja mazākas laivas ar burām – zēģeļlaivas. Preču pārvadāšana pa Daugavas ūdensceļu pamazām izbeidzās pēc Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas 1861. gadā.
16. gs. aizsākās Daugavas izmantošana kokmateriālu nogādāšanai uz Rīgu baļķu plostu veidā, kas vislielāko attīstību piedzīvoja no 19. gs. sākuma līdz 20. gs. vidum. Plostus cauri Daugavas krācēm vadīja pieredzējuši plostnieki un tam bija radīta atbilstoša infrastruktūra ar koku krautuvēm, koku dārziem, ragatām* un krogiem upes krastos. Jaunbūvējamajā Pļaviņu HES nebija paredzēts plostu ceļš un pēdējie plosti Daugavā bija redzami 1964. gada rudenī.
Daugava ne tikai vienoja teritorijas, bet arī šķīra tās – labajā krastā bija Vidzeme, bet kreiso krastu sauca par Kurzemes krastu. Lai nodrošinātu satiksmi starp šiem krastiem, izmantoja pārceltuves. Koknesē bija divas pārceltuves, viena pie Stūresleju kroga, otra – Ātru pārceltuve – pie Pasta muižas, kuru izmantoja retāk. Stūresleju pārceltuve strādāja līdz pat Daugavas ielejas applūdināšanai, bet tagad, lai no Kokneses nokļūtu Kurzemes krastā, jābrauc līdz Pļaviņu HES aizsprostam, kas atrodas Aizkrauklē vai līdz Jēkabpilij.
Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados lielu popularitāti ieguva tūristu nobraucieni laivās no Pļaviņām līdz Koknesei ar piestāšanos tādās apskates vietās kā Sēlpils drupas, Oliņkalns, Liepavots, Staburags, Rīteru grava, Altenes pilsdrupas. Pļaviņās tūristiem piedāvāja braucienu dažāda lieluma koka laivās, ar ietilpību sākot no 15 līdz 120 braucējiem. Laivās tika nodrošināts pavadonis (gids), kas bez latviešu valodas prata arī krievu un vācu valodu. Vēl bieži braucējus priecēja lauku muzikantu priekšnesumi ceļojuma laikā. No 1933. gada ar Ministru kabineta lēmumu ceļotāju apkalpošanai organizēja tūristu vilcienus, kas ceļotājus no Rīgas aizveda līdz Pļaviņām, tālāk tos ar laivām novizināja līdz Koknesei un pēc Kokneses jaukumu apskates tas pats vilciens ceļotājus veda atpakaļ uz Rīgu.
Vēl 1930. gados tūristus no Kokneses uz Staburagu un atpakaļ vizināja motorlaiva “Staburadze”, kuru no 1937. gada nomainīja motorkuģis “Koknesis”. 1936. gadā Jūrniecības departaments Daugavas krastos posmā Plaviņas – Koknese uzstādīja ievērojamāko tūrisma vietu apzīmējumus: Pļaviņas, Bebruleja, Lokstene, Oliņkalns, Sēlpils, Krusta līcis, Krauklis, Pikstere, Avotiņkalns, Liepavots, Staburags, Rīteru grava, Piešupīte, Aizelkšņi, Altene, Pasta muiža un Koknese, kā arī lielus kilometru stabus, kuri bija ērti saskatāmi no Daugavas vidus. Apmeklētākajās vietās, piemēram, pie Staburaga un Kokneses, Daugavas krastā uzbūvēja tautiskos motīvos veidotus tūristu kioskus.
Padomju gados šāda ceļotāju apkalpošana panīka un pa Daugavu varēja ceļot tikai ar saviem peldlīdzekļiem, ieskaitot gumijas laivas un smailītes.
* ragata – hidrotehniska ierīce (parasti pludināmo koku) virzīšanai pa ūdenstilpi vai arī aizturēšanai kādā ūdenstilpes vietā
Aprakstu sagatavoja: Ints Lukss.
Foto: no biedrības arhīva
Ja Tev ir papildus informācija, vēlies precizēt faktus vai dalīties ar savu materiālu par vēsturi, notikumiem, personām, raksti komentāros, iesūti ziņu sadaļā “Kontakti” vai raksti epastu uz misijakoknese@gmail.com.