Lai arī matos iezadzies sudrabs un dzīvē daudz ceļu nostaigāts, Juris Maigonis Siliņš savā sirdī un dzejā ir tas pats Saules mājas un Krievkalna skolas zēns – sapņotājs ar meklētāja garu.
2019. gada rudenī, sagaidot 84. dzīves gadskārtu, ceļu pie lasītājiem sāka viņa dzejas grāmata “Pilns Daugavas un Pērses spēka”. Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli – šie Friča Bārdas vārdi vislabāk izteic dzimtās vietas dziesminieka dzejas lirisko varoni. Māka uzburt dabas gleznu, sievietes pielūgsme, atmiņas par seno Koknesi, kuras skaistums tagad dzīvo Jura paaudzes atmiņās – tas viss virmo dzejas rindās, kas rakstītas ar talantīga meistara roku un siltu sirdi.
Par savu piedzimšanu 1935. gada 10. oktobrī Kokneses pagasta “Aizupes Pumpuros” viņš raksta dzejolī “Pārdomu etīdes Likteņdārzā”: ”Pie Kokneses zem zvaigznes neparastas, Mans šūpulītis vējā šūpojās.”
„1927. gadā mans tēvs uzcēla „Aizupes Pumpurus”. Par šīs mājas vietu tagad vēsta tikai ceļmalā augošais ozoliņš netālu no „Apaļās” fermas. Mani vecāki bija jaunsaimnieki, viņiem piederēja 15 ha zemes. Ģimenē augām trīs bērni: par mani trīs gadus vecākā māsa Rita, es – vienīgais dēls, un par mani četrus gadus jaunākā māsiņa Dzintra. Pirmās bērnības atmiņas saistās ar ganos iešanu un bezbēdīgu dziedāšanu! Biju dikti kustīgs un ņiprs – no dzimšanas nesavaldīgs un straujš, tāds mans raksturs visu mūžu!” – atminoties bērnu dienas teic dižo gadu īpašnieks, kuram pasē ierakstīts arī otrs vārds Maigonis. Izrādās, tēvs un māte vēlējušies dēlu dot vārdu Maigonis, bet vectēvs teicis: „Jūs kā gribat, bet es viņu saukšu par Juri!” Kokneses luterāņu baznīcā puika nokristīts ar abiem vārdiem.
Ar bērna acīm vērotas krasās pārmaiņas pēc pārticīgajiem Ulmaņlaikiem, atnākot padomju varai un kara gadiem. „Koknesē karš pārskrēja ātri, bet labi atceros gan krievu karavīrus, gan vāciešus ar durkļiem pie sāniem. No pirmās klases Saules mājā man saglabājusies liecība ar vācu dzelzs krustu. Pēc gada armijas apmainījās un sākās krievu laiks. 1945. gada februārī manu tēvu par iesaistīšanos kureliešu kustībā notiesāja uz četriem gadiem un izsūtīja uz Sibīriju,” stāsta Juris.
Krievkalna zēns
Kādu sevi atceras Saules mājas un Krievkalna zēns? „Man patika visur piedalīties, sportot. Būdams pavisam mazs, pašmācības ceļā biju iemācījies spēlēt klavieres. Atminos, kā mans draugs Imants teica: „Tu gan skaisti dziedi!” Skolā mani pielika pie klavierēm spēlēt lielajām meitenēm deju pavadījumu, bet viņas mani ķircināja: pie klavierēm maestro Juris! Ar klases biedru Āriju Miķelsonu tikām vienas privātmājas bēniņos, kur atradām pirmskara gados izdoto daiļliteratūru. Aizgūtnēm lasījām Tomasa Maina un Vollesa romānus. Bet visvairāk man patika Hedvigas Kurta-Māleres mīlestības romāni. Ar tiem arī sākās mans uzskats, kādai jābūt mīlestībai. Skolu beidzu divus gadus vēlāk kā mani klases biedri, jo divus gadus noslimoju – bet mans stiprais organisms uzvarēja gan tuberkulozi, gan šarlaku.”
Par skolas gadiem Jurim ir vēl kāds stāsts. Pēckara gados Koknesē slepeni darbojusies KKPPO – Kokneses karodznieku pulka pagrīdes organizācija, viens no tās galvenajiem līderiem bijis Visvaldis Graudiņš. Desmitgadīgais Juris palīdzējis lielajiem skolas zēniem izlīmēt pretpadomju aģitācijas lapiņas. Ejot ganos, kopā ar citiem puikām atradis „brauniņu”. Neapdomīgi pajautājis tolaik mājās dzīvojošam strādniekam, pēc tautības polim, vai nevarot dabūt patronas. Nepagājis ilgs laiks, kad sētā ieradušies karavīri un pavēlējuši atdot „brauniņu”. Pēc gadiem, satiekoties ar tēvu Sibīrijā, Juris uzzinājis, ka šie notikumi ietekmējuši arī tēva soda termiņa pagarinājumu.
Celtnieka amats uz mūžu
„Pēc 7. klases mani mēģināja pierunāt iet mācīties vidusskolā, bet man bija tikai viena doma – uz Rīgu. Iecerētajā arodskolā vairs neuzņēma, tāpēc sāku mācīties celtniecības tehnikumā, bet sabiju tur tikai pusgadu. Uzreiz aktīvi iesaistījos sabiedriskajā un sporta dzīvē, kļuvu par fizorgu. Pirms ieskaitēm saslimu, un tās nenokārtoju. Varbūt tas bija nepārdomāti, bet atgriezos Koknesē. Sāku strādāt kolhozā, bet mācīties turpināju vakarskolā. Tajā laikā uzrakstīju dzejoli gluži padomiskā garā – par krāsaino kokvilnu, kuru publicēja laikrakstā „Padomju Jaunatne”. Saņēmu honorāru – 4 rubļus. Manas nelielās celtniecības iemaņas lieti noderēja armijā, dienot celtniecības bataljonā. Dienesta laikā man izdevās sarakstīties ar tēvu Sibīrijā. Nezināmu iemeslu dēļ mātes sūtītās vēstules viņu nesasniedza. Pēc izciestajiem četriem gadiem tēvs bija aicinājis māti ar mums doties uz dzīvi pie viņa. Es biju tik priecīgs par to, bet vecākā māsa nepiekrita. Māte izlēma nebraukt, bet visu mūžu viņa tēvu gaidīja atgriežamies. Viņa bija brīnišķīga sieviete, tēvs bija viņas lielā un vienīgā mīlestība.
Dienesta beigās man bija jāpaziņo adrese, kurp atgriezīšos. Tēvs lūdza, lai norādu viņa dzīvesvietu ar domu, ka pēc tam mēs abi atgrieztos Latvijā. Taču negaidīti mūsu sarakste pārtrūka, un 1956. gadā es mājās pārrados viens,” par šo jaunības laiku stāsta Juris.
Vienā pārī ar nākamo sievu
Koknese uzreiz ierauj jauno cilvēku kultūras dzīves virpulī. Tas ir laiks, kad Juris iepazīstas ar Zigfrīdu Putniņu, no Rīgas uz 101. kilometru izsūtītu talantīgu mūziķi, tautā iemīļotās dziesmas „Upe Pērse” vārdu un melodijas autoru. Juris atceras: „Pazīstami jaunieši mani uzaicināja uz tautisko deju kolektīvu. Zigis tur īslaicīgi spēlēja pavadījumu, pēc tam viņa vietā nāca Baiba Vītoliņa, vēlāk Fedotova. Baibiņa man ļoti patika! Deju kolektīvā mani salika vienā pārī ar Ainu. Viņa bija beigusi finanšu tehnikumu, strādāja par statistiķi. Kopā dejojot, viens otrā ieskatījāmies, un kļuvām par pāri arī dzīvē. Nolēmām, ka ar vienkāršo sarakstīšanos nepietiek, gribējām skaistu, svinīgu notikumu. 1957. gada vasarā Rīgā izgājām iesvētes mācību, bet 25. decembrī mūs salaulāja Kokneses luterāņu baznīcā.”
Lai arī dažādās darbavietās, viss Jura Siliņa darba mūžs bijis saistīts ar celtniecību. Jaunības gados strādāts arī Bebros un Pļaviņās. „Apmešanas darbi un mūrniecība ir mana sirdslieta. Cik akmeņu nav samūrēts! Koka darbi mani nesaista, varu tikai sili sasist,” atklāj sava amata pratējs. Bet par rakstura stingrību liecina vēl kāds stāsts: „No 25 līdz 31 gada vecumam aktīvi trenējos riteņbraukšanā. Smēķēju no 16 gadiem. Biju 26 gadus vecs, kad reiz mani uzrunāja bijušais skolas biedrs Ēriks Cīrulis: „Tu brauc ar riteni, tā pīpe tev neder!” Tā sagadījās, ka pēc kādas ballītes mani mocīja paģiras, divas dienas nebiju ne ēdis, ne pīpējis. Piepeši apjautu, ja esmu izturējis divas dienas, izturēšu arī trešo. Tā arī bija. Uz papirosiem vairs neesmu pat skatījies! Ja ir mērķis un gribasspēks, nekādas zāles nevajag, apņemies un atmet, visgrūtākās ir pirmās trīs dienas!”
Tēvs paliek svešā zemē
60. gados īslaicīgi strādājot uz dzelzceļa, Jurim atvaļinājuma laikā izdevies aizbraukt pie tēva. „Man bija 27 gadi, biju precējies, auga mūsu meitiņa Melita. Saposies pēc jaunākās modes – modernā pusmētelī, neilona kreklā un uzvalkā ierados sādžā, kur dzīvoja tēvs. Durvis man atvēra sieviete, ar kuru tēvs dzīvoja kopā. Viņa sāka raudāt, sakot, ka nav ne pie kā vainīga. Es jau arī viņu nevainoju. Pie tēva nodzīvoju nedēļu. Aicināju viņu atgriezties, bet viņš jau tur bija iedzīvojies. Tajā vietā dzīvoja daudz bijušo izsūtīto no dažādām republikām. Pēc gada tēvs atbrauca atbildes braucienā. Satikās ar mammu, mazbērniem, pastaigāja pa Koknesi. Cerēju, ka viņi paliks kopā, bet diemžēl tā nenotika. Zīlniece mammai reiz bija izzīlējusi, ka viņa tēvu vēl vienu reizi ieraudzīs. Tā arī notika. Mamma bija lepna sieviete, bija robeža, kuru viņa nevarēja pārkāpt. 1973. gadā tēvs aizgāja mūžībā, uz mūžu palikdams svešā zemē. Kas zina, kā mūsu dzīve būtu izvērtusies, ja neiejauktos politiskā iekārta, un, ja man būtu bijusi iespēja iegūt labu izglītību mūzikā vai filoloģijā,” mazliet skumji teic Juris.
Pietrūkst Kokneses silu
Dzīvojot „Veldzēs”, mājā, kur Siliņi iekopa savu piemājas saimniecību, Juris brīvajā laikā ķērās pie rakstīšanas, bet tā nebija romantiska dzeja. „Mēģināju rakstīt lugas un kino scenārijus. Žurnālā „Zvaigzne” izlasīju, ka amerikāņu kino scenārijs „Važās sakaltie” ir godalgots kā atsevišķs literārs darbs un ir labākais scenārija paraugs. Pamatīgi izstudēju šo darbu, mācījos savas domas noformulēt īsi un kodolīgi. Uzrakstīju scenāriju par to, kā meklēju savu pazudušo medību draugu – suņuku vārdā Dimantiņš. Kad mēģināju savus darbus kaut kur iesniegt, aizrādīja, ka tie rakstīti rokrakstā. Dabūju antikvariātā rakstāmmašīnu, iemācījos ar to rakstīt. Sadūšojos un aizbraucu pie režisora Gunāra Pieša, bet cerētā saruna neizdevās. Savus darbus mēdzu palasīt darbabiedriem, sēžot pie kādas glāzītes. Viņiem patika gan mani stāsti, gan dziedāšana. Miervaldis Reinsons reiz teica: „Nāc manā brigādē! Varēsi nestrādāt, tu mums tikai dziedāsi!””
Pēc 27 kopdzīves gadiem izira laulības dzīve. Tas ir laiks, kad Siliņu vienīgā meita Melita pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas jau bija apprecējusies un dzīvoja Latgalē. Juris stāsta: „No Kokneses aizgāju 1985. gadā, vasarā biju pavadījis mūžībā māti. Tajā brīdī likās, ka šeit vairs nekas nesaista. Tik daudz kas manī bija izdzisis. Arī tās neaizmirstamās jūtas, kuras piedzīvoju, kad radās dzejolis „Purvs”. Savu 50. dzimšanas dienu nosvinēju restorānā Bauskā. Kādu laiku pastrādāju slavenajā kolhozā „Uzvara”, padzīvoju pie meitas, tad ceļš aizsauca uz Kurzemi, Jaunpili. Iepazinos ar vetārsti Anniņu, brīnišķīgu sievieti, kurai pirmajā laulībā nebija bērnu. 1990. gada 31. martā mēs apprecējāmies. Viņai bija 40, man 54 gadi, kad sagaidījām meitiņu Madaru. Mums bija laimīga un saskanīga laulības dzīve. Tikai vienmēr, braucot cauri Koknesei, iesmeldzas sirds. Man pietrūkst dzimtās puses silu, Pērses un Daugavas.”
Iedvesmas kalnā
Pāris gadus pēc mīļotās Anniņas aiziešanas mūžībā Juris Siliņš atgriezās savā jaunu dienu zemē. Par savu dzīvi Koknesē Juris teic: “Viena no mīļākajām vietām ir Vārnukalns – mans iedvesmas kalns, kur tuvumā aug milzīga liepa, citi vareni un skaisti koki. Vasarā nokalnīte nekad neaizaug. Tur radies „Sausais strauts”, arī citi dzejoļi. Vienatnes brīžos pārdomāju savu raibo dzīvi, domās sūtu laba vēlējumus meitām, sešiem mazbērniem, trīs mazmazbērniņiem.”
Jura Siliņa dzeju iemīļojuši daudzi koknesieši, jo dzejnieka sirdī dzimušie vārdi ir tikpat stipri kā viņš – savai Koknesei uzticīgais.
Atmiņu stāstu pierakstījusi Sarmīte Rode.
Foto: no biedrības arhīva
Projektu “SOLIS AUGŠUP!” finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
