GRIGĀNU DZIMTAS ATMIŅU STĀSTS

Mājas, kur dzimtai pulcēties

Tālu staro tās mājas, kur godā darba tikumu un latvisko dzīvesziņu. Savs starojums ir arī “Būnīšiem” Koknesē, kur dzīvo īsta latvju saimniece un vīrs ar zelta rokām – Elga un Auseklis Grigāni. Savā laimīgajā ligzdā viņi izaudzinājuši četras meitas, dēlu un audžumeitu. Bērni sen devušies savā dzīvē, bet nekur tālu, tepat, Koknesē, dzīvo meitas ar ģimenēm, un arī dēls ar savējiem bieži mēro ceļu uz vecāku mājām.

“Būnīši” nav nekāda miera osta – te gandrīz katru dienu dzirdamas mazbērnu čalas, jo kur gan citur, ja ne vecvecāku mājās pavadīt vasaras un brīvo laiku, jo vecmāmiņa cep visgardākās pankūkas un, atverot grabenīcas durvis, aizrauj ar stāstiem par sendienām, bet vectēvam vienmēr vajadzīgs kāds palīgs.

Atmiņu pastaiga pa bērnības takām

Vasaras pilnbrieda laikā – augusta vidū – ciemojos Grigānu mājās “Būnīšos”, kur vienmēr ar viesmīlību tiek sagaidīti radi un draugi.

Tikšanās reizē manas sarunas biedres bija mājas saimniece Elga un viņas māsīca – koknesiete Vizma Kalaus. Sarunā piedalījās arī Elgas mazmeita Kate, meitas Zanes un znota Guntara meita.

Dodoties pastaigā pa atmiņu takām un pārlapojot daudzos foto albumus, atgriezāmies pagājušā gadsimtā vēl pirms Latvijas pirmās brīvvalsts nodibināšanas, kad Kūku pagasta “Rācenaitēs” Emīlijas un Jāņa (Ivana) Šakuru ģimenē pasaulē nāca četras meitas: Olga, Tatjana, Anna (Elgas mamma) un Vilma (Vizmas mamma).

Vizma stāsta: “Mūsu vecmamma ir no Beļavas, bet viņu “izrakstīja” no radu saimes, jo ģimenē nebija pieņemts, ka latviete apprecas ar cittautieti. Kalpojot pie kāda turīga saimnieka, Emīlija Skuja iepazinās ar poļu puisi, plostnieku, kurš vētras laikā bija palūdzis naktsmājas. Tā bija liela mīlestība, lai arī daudz šķēršļu bija jāpārvar. Viņiem nebija iespējams salaulāties luterāņu draudzē, laulība tika svētīta Jēkabpils pareizticīgo baznīcā. ”

Savukārt Elga par saviem vecākiem teic: “Mana mamma Anna pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā  Krustpilī izmācījās par šuvēju. 1936. gadā viņa apprecējās ar manu tēvu Alfrēdu Rāceni. Es piedzimu 1944. gada 17. jūnijā Vīpes pagasta “Pūpolos”.” Māsīca Vizma ir dzimusi Kūku pagastā, bet jau no agrām bērnu dienām abu meiteņu ceļi ir vijušies cieši kopā.

“Lai arī biju pavisam maza, atceros 1949. gada 25. marta traģiskos notikumus. Mūs paglāba tikai tas, ka tēvs tolaik strādāja uz dzelzceļa. Jau pirmajā lielajā represiju vilnī 1941. gada 14. jūnijā svešumā tika aizvesti tēva brāļi, kuri mājup vairs neatgriezās. Uz Latgali aizbraucām neilgi pēc 1949. gada 25. marta deportācijām. Dzīvojām Kalupes pagasta Aizupiešos vienā mājā ar Teklas Vingres un Sergeja Petrova ģimeni, kur es un mans brālis arī iepazināmies ar Viktoru un pārējiem Vingru bērniem. Mans tēvs un Viktora audžutēvs strādāja meliorācijā, vadīja vareno ekskavatoru –  bagaru. Kad bagars pārvietojās uz Bebru pagastu, mūsu ģimenes devās ceļā no Latgales uz šo pusi. Manas pirmās skolas gaitas sākās Bebru pagasta “Skoliņās” pie skolotājiem Helēnas Muižnieces un Voldemāra Liepiņa, tad turpinājās Krapē un Viskaļu septiņgadīgajā skolā” stāsta Elga.

Ģimenes dārgums – mātes tautastērps

Auseklis par Elgu var sacīt kā Ojāra Vācieša dzejolī: “Tu esi meitene no manas klases….”. Elga smaidot piekrīt: “Mēs spēlējāmies vienā smilšu kastē. Auseklim dzimtā puse ir Gārsene, bet tolaik, 50. gadu sākumā,  viņš ar ģimeni jau dzīvoja Viskaļu ciema “Bidēgos”, bet mēs turpat netālu “Palejās”. Pēc skolas beigšanas mūsu ceļi šķīrās, es devos mācīties uz Rīgu, bet Auseklis uz Mālpili. Tomēr liktenim labpatika mūs atkal savest kopā.”

Viskaļu skolas nams vēl šodien dzīvo savu dzīvi. Elga un arī Vizma, kura bieži ciemojusies pie māsīcas “Palejās”, atceras katru bērnības stūrīti. “Uz Krapes pusi netālu no skolas bija ciema padome, veikals, pasta nodaļa un brāļu kapi,” stāsta manas sarunas biedres.

Atmiņā arī laiks, kad 50. gadu vidū veikalu plauktos trūcis maizes. Abas meitenes gājušas septiņu kilometru garo ceļu uz Koknesi, kur stacijas laukumā, toreizējā patērētāju biedrības namā bija konditorejas cehs, kur arī tirgoja svaigi ceptu maizīti. Pircēju rinda aizvijusies līdz pat Dzeņu ielai. Katrs vienā reizē varēja nopirkt pa vienam maizes kukulītim. Meitenes stāvējušas rindā divas reizes. Ejot mājās, pusceļā atpūtušās pie Velnozola un, sēžot uz soliņa, gardi ēdušas vēl silto maizīti.

Atnākot dzīvot uz Koknesi, Elgas vecāki nopirka vecu, neremontētu mājiņu Pērses ielā. Tagad tās vietā ir uzcelta Elgas un Ausekļa vecākās meitas Ilutas ģimenes māja.

“50. gadu beigās tēvs saslima ar tuberkulozi, mamma rūpējās par viņu un kādu laiku nevarēja strādāt algotu darbu. Apbrīnojama bija viņas saimniekot prasme. Kad dzīvojām vēl “Palejās” Viskaļos, viņa iemācījās cept maizi no mannā putraimiem, iekopa dārzu, un sava iztikšana mums bija. Vēlu vakaros mammīte izšuva greznus rokdarbus un darināja skaistus tamborējumus. Viens no mūsu ģimenes dārgumiem ir viņas darinātais Krustpils novada tautastērps, kuru vilkušas arī manas meitas un tagad der mazmeitai Katei,“ atklāj Elga.

Vecākās paaudzes koknesieši Elgas mammu Annu Rāceni atceras kā slavenu konditori, kāzu galdu klājēju un citu godu saimnieci. Savu laika posmu viņa ir strādājusi maizes ceptuvē un konditorejas cehā. Elga atminas: “Grūtajos iztikšanas laikos, kad nevienam nebija naudas, mamma cepa piparkūkas un veda uz Rīgas tirgu. Par viņas izcili gardajām piparkūkām mūsmājās dzīvo daudz smaržīgu un jauku atmiņu!”   

Jā vārds Ziemassvētku gaismā

Elga pēc tirdzniecības skolas beigšanas vēl pāris gadus dzīvojusi un pirmās darba gaitas sākusi galvaspilsētā. Arī Vizma dabūjusi darbu Rīgā, un māsīcas atkal turējušās kopā. Lai arī bijis jādzīvo lielā pieticībā, par to nav bijis laika skumt, jo jaunībā nekas nav bijis par grūtu. “Mēs jau nezinājām, kas ir bagātība, iztikām, kā bija, dzīvojām priecīgi un laimīgi. Gājām uz ballēm Draudzības namā, kur tolaik uzstājās populārais dziedātājs Bruno Oja. Paguvu apmeklēt mēģinājumus Rīgas dārzu un parku tresta korī un kādu laiku arī pie komponistes Elgas Īgenbergas,” stāsta Elga.

Brīvdienās abas Rīgas meitenes devās uz zaļumballēm Kokneses parka estrādē. Neliela koka estrāde ar jumtiņu bijusi kreisajā pusē no tagadējās deju grīdas laukuma. Balles vakarus spēlējuši vietējie muzikanti, viņu vidū arī Zigfrīds Putniņš – tautā iemīļotās melodijas “Upe Pērse” autors.

Kā starp daudziem citiem puišiem Elga pamanīja tieši Ausekli?  Laima, Ausekļa māsa, uzlūgusi Elgu uz savu izlaidumu Mālpils hidromeliorācijas tehnikumā, kuru jau iepriekš bija absolvējis Auseklis. Tikko no dienesta atnākušais staltais puisis uzreiz izrādījis interesi par bijušo klasesbiedreni un katru nedēļas nogali aicinājis uz balles vakaru. “1967. gada 23. decembrī viens otram teicām jā vārdu toreizējā Stučkas pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Dzīvojām kopā ar manu mammu Pērses ielā. Tēvs, smagās slimības neizdziedēts, jau bija devies mūžībā. Auseklis strādāja kolhozā, bet es darba gaitas turpināju ceļu uzturēšanas iecirknī,” kopdzīves sākumu raksturo Elga, kad dziedājusi arī Ausmas Markavas vadītajā sieviešu vokālajā ansamblī.

Elga un Auseklis ir bagāti vecāki – izaudzinātas meitas Iluta, Anta, Zanda, Zane, dēls Arvis un audžumeita Ilze. 1982. gadā, sākot dzīvot Kokneses centrā Blaumaņa ielā 20, Arvis bijis pirmais jaundzimušais šajā nesen uzceltajā daudzdzīvokļu namā. Dzimtas spēks un saliedētība nav jāizteic skaļos vārdos. Siltums un labestība citam pret citu izpaužas savstarpējā sapratnē un palīdzēšanā. “Ausekļa māsa Laima un māsīca Vizma ļoti daudz mums palīdzēja laikā, kad bērni bija mazi un vajadzēja viņus pieskatīt, kad man bija jāstrādā,” stāsta Elga.

Bērni izauguši “Tīnē”

Ar savu attieksmi vienam pret otru Elga un Auseklis saviem bērniem bez īpašas pamācīšanas ir rādījuši piemēru cieņpilnām attiecībām. “Meitas un dēls nekad nav dzirdējuši, ka mēs strīdētos un bārtos. Mums bija tik daudz darba, ka strīdēties nebija laika! Protams, ikdienā mēs mēdzam katrs savu dabu parādīt, lai pēc tam sirsnīgi pasmietos.” atzīst “Būnīšu” saimniece.

Vairāk nekā 16 gadus Elga Grigāne ir viena no folkloras kopas “Urgas” dalībniecēm, bet vispirms ir bijusi klāt pie Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas folkloras kopas “Tīnes” dzimšanas šūpuļa.

Viņa ar siltām atmiņām atceras šo laiku: “Ar Ingunas Žogotas ierašanos Koknesē sākās arī Trešās Atmodas vilnis, godā ceļot gara mantas, uz kurām balstījās mūsu senču dzīves izpratne. 1991. gadā Ingunas nodibinātajā folkloras kopā sāka darboties mūsu pirmklasniece Zane, vēlāk visus skolas gadus arī dēls Arvis, kā arī neilgu laiku vecākās meitas Iluta un Zanda.”

Arī vēlāk, kad bērni pabeiguši skolu un savu darbošanos “Tīnē”, Elga Grigāne ir turpinājusi atbalstīt “Tīnes” pasākumus. Vecmāmiņai prieks, ka mazmeita Kate ir “Tīnes” dalībnieku pulkā un spēlē to pašu kokli, ko savulaik spēlējusi viņas meita Zane.

Domājot par plašāku ģimenes mājokli, 1988. gadā Auseklis sāka būvniecību “Būnīšos”. “Uzceltā māja un saimniecības ēkas ir  viņa roku darbs. Nav darba, ko Auseklis neprastu. Priecājos, ka mani znoti ir tādi paši, ļoti strādīgi un par savām ģimenēm gādīgi,” ar lepnumu par vīru un meitu vīriem teic Elga.

Arī Elgas mamma Annas Rācene piedzīvoja “Būnīšu” uzcelšanu, priecājās par meitas iekopto puķu dārzu. Ar sirsnību Elga piebilst: “Mammīte pēc grūtajiem darba gadiem baudīja gaišu mūža novakari. Dziedot Kokneses kultūras nama jauktajā korī, kopā ar koristiem devās ārzemju koncertbraucienos. 1999. gada maijā skaisti nosvinējām viņas 85. dzimšanas dienu, vasarā vēl mūsu gaviļniece ar kori aizbrauca uz Holandi, bet rudens pusē viņu pavadījām mūžībā.”

Grabažnīcā kā muzejā

Aug jaunā paaudze – Rāceņu un Grigānu dzimta turpinās. Mazmeitai Katei, kura pacietīgi klausījās mūsu sarunu, lūdzām saskaitīt un nosaukt vārdos visus mazbērnus. Lūk, visi deviņi tika saskaitīti: Agne, Elīza, Mārtiņš, Reinis, Sandis, Kate, Justs, Dens un Demija. Vecākajai mazmeitai ir 27 gadi, bet jaunākajai Demijai pusotrs gadiņš.

Mazbērnu pulciņam ir jāpieskaita arī audžumeitas Ilzes dēli – Mārtiņš un Dāvis –, kuriem arī Elga un Auseklis ir mīļi vecvecāki.

“Ilzīte mūsu ģimenē ienāca desmit gadu vecumā, savā īsajā mūžiņā daudz pārdzīvojusi un cietusi. Izaudzinājām viņu lielu, centāmies sniegt ģimenes siltumu, un arī tagad viņa ir gaidīta mūsu mājās,” teic Elga.

“Būnīšos” ir kāda istaba, kur mazbērniem ļoti gribas pabūt kopā ar vecmāmiņu. Tas ir Elgas gadiem veidotais senlietu stūrītis, kas nosaukts par grabažnīcu. “Manā seno lietu kolekcijā ir maizes lize, kas izgrebta no viena koka gabala, daudzi citi sadzīves priekšmeti, kas mūsdienu bērniem jau ir muzejiska vērtība,” atklāj Elga, bet Vizma piebilst, ka viņa ir saglabājusi vectēva gatavoto sviesta ķērni, kurai arī būtu vieta Elgas grabažnīcā. Mazmeita Kate piekrīt, ka vecmāmiņa ir liela stāstniece, un par katru seno lietu viņai ir savs interesants stāsts. Bet Elga smaidot teic, ka savā grabažnīcā itin bieži mēdz aizsēdēties un kavēties atmiņās par savu bērnības laiku.

Ceļ godā latvisko dzīvesziņu

“Būnīšos” Grigānu kuplā saime sanāk kopā svinēt ģimenes godus un gadskārtu svētkus. Tāpat kā Elga no savas mātes, tā meitas no viņas mantojušas saimniekot māku un latvisko dzīvesziņu. Lai arī pulcēšanās vieta visiem ir “Būnīšos”, nu jau daudzus gadus Ziemassvētku vakarā satikšanās pie eglītes ir vecākās Grigānu meitas Ilutas un viņas vīra Ulda mājās. Kopīgi tiek klāts svētku galds, kad ikviena saimniece var pārsteigt ar savu Ziemassvētku ēdienu. Vizma stāsta, ka vienmēr Ziemassvētku vakarā gaidīti ir bērnu priekšnesumi. Kad Ilutas meitas Agne un Elīza vēl mācījās Kokneses Mūzikas skolā, meitenes sniedza brīnišķīgus koncertus, spēlējot klavieres un flautu.

Jaunības gados Elga un Vizma ir bijušas to lustīgo jauniešu pulkā, kuri Ziemassvētku laikā gāja čigānos jeb ķekatās. Tagad šo tradīciju Koknesē turpina folkloras kopa “Urgas”, aicinot ikvienu doties budēļu gājienā. Viesmīlīgajā “Būnīšu” sētā koknesieši kopā ar folkloras kopām “Urgas” un “Tīne” ir svinējuši Meteņus un Lieldienas, mācījušies, kā skaisti Jāņu dienu sagaidīt.

Latviskās dzīvesziņas kopšana un no paaudzes paaudzē nodošana ir viena no Grigānu ģimenes vērtībām. “Būnīšu” saimniece stāsta: “Gadskārtu ieražu svētkus svinējām, kad bērni bija mazi, un tagad to turpinām darīt kopā ar mazbērniem. Meteņus mūsu sētā svin kopš folkloras kopas “Urgas” pirmsākumiem. Lieli un mazi tērpjas maskās, laižas no kalna ar ragaviņām vai plēvi. Tiek iekurts ugunskurs, sarūpēti Meteņdienas ēdieni, arī cūkas kāja un šņukurs. Vislielākais prieks ir sagaidīt paša Meteņa ierašanos.

Savukārt Lieldienās vienmēr mūsmāju pagalmā darbojas olu krāsošanas darbnīca, un olu vārīšana notiek lielajā katlā uz ugunskura. Kopīgi gatavojamies arī Jāņu svinēšanai, pošam māju un sētu, sienam sieru un cepam pīrāgus. Jau vairākus gadus pati gatavoju lāpas, atcerējos, kā lāpas prata meistarot mans tētis, kad vēlu vakaros devās mājās no darba meliorācijā. Priecājos, ka bērni un mazbērni no manis pārņēmuši lāpu gatavošanas prieku un māku. Ceļa abās malās uz svinēšanas vietu lāpas iestiprinām sagatavotos bluķos, un tās spoži izgaismo ceļu. No folkloras kopas “Tīnes” laikiem esam pārmantojuši tradīciju pļavā izveidot ziedu vārtus, kuros iekārts vainags. Pulksten 22.22 caur šo vainagu skatāmies uz saulīti. Iededzam arī ugunskuru ziedojumiem un augstu mastā pūdeli. Bet pats galvenais ir dziedāšana – dziedam gan līgotnes, gan citas skaistas latviešu dziesmas.”

Tik krāšņi kā “Būnīšos” šoruden zied Elgas koptais puķu dārzs, Koknesē iesakņojies mājas saimnieku mūžs.  Ar gandarījumu Elga Grigāne sarunas noslēgumā teic: “Priecājamies, ka mūsu bērni ar ģimenēm dzīvo tepat, Latvijā, esam visi kopā, cits citam palīdzam – tas ir mūsu dzimtas spēks.”

Atmiņu stāstu 2022.gadā pierakstījusi Sarmīte Rode.

Foto no Grigānu dzimtas personīgā arhīva.

Leave a Comment