Edgars Ādamsons, dzimis 1931. gadā, pieder pie tās koknesiešu paaudzes, kas savām acīm skatījuši seno Kokneses skaistumu un glabā to savās atmiņās. Pierakstīts 2021. gada 6. septembrī. Sarunā piedalījās Edgars Ādamsons.
Krievkalna zēns uzticīgs dzimtajai Koknesei
Kas ir bagāta mūža noslēpums? Mīlēt savu ģimeni un dzimto vietu, nekad nezaudēt optimismu, būt kustībā, smelties spēku dziesmā un labā grāmatā, dzīvot laikam līdzi – mums atbildētu koknesietis Edgars Ādamsons. Staltais un enerģiskais kungs 3. septembrī sagaidīja 90. dzimšanas dienu, bet visi, kas jubilāru pazīst, teic, tas ir tikai gadu skaits, jo savā stājā un darbīgumā ir krietni jaunāks.
Būdams aizrautīgs Kokneses vēstures izzinātājs, dižo gadu nesējs turpina rakstīt atmiņu stāstu par dzīves gaitām Daugavas un Pērses krastos, šajās lappusēs spoži atviz viņa mīlestības ceļš kopā ar sievu Laimu 63 gadu garumā, prieks un lepnums par savu ģimeni un visjaunākajām atvasītēm. Tur rodams apliecinājums, kā spēka gados stāvēts uz barikādēm un kopā ar citiem Kokneses vīriem nosargāta Latvijas brīvība.
Apveltīts ar labu atmiņu un stāstnieka talantu, savas dzīves vērojumus un atmiņas par bagātajiem dzīves gadiem jubilārs sācis rakstīt pirms aptuveni desmit gadiem kā veltījumu Ādamsonu jaunajai paaudzei.
Atmiņās uzkāpj “Bēģēnu” liepā
Īstenā koknesieša dzimtā māja “Bēģēni” tagad skatāma tikai fotogrāfijās un dzīvo viņa pierakstītajās atmiņās, bet varenā “Bēģēnu” liepa joprojām vasarās medaini smaržo Daugavas krastā. “Manas bērnības mājvietā ir uzcelts viesu nams “Orinoko”, viss ir mainījies, bet es itin bieži domās, tāpat kā bērnībā, mēdzu uzkāpt kuplajā liepā, no kuras tik labi varēja vērties Daugavas plašumos,” teic mans sarunas biedrs.
Savā atmiņu burtnīcā glītā rokrakstā viņš aprakstījis “Bēģēnu” mājas dzīvesstāstu. 1916. gadā Paaugu silā uzceltais guļbūves nams bijis apmešanās vieta kādam krievu armijas ģenerālim, jo tur bijis artilērijas divizions. Pagājušā gadsimta 20. gados “Bēģēnu” īpašnieks Andersons nopirkto ēku pārvedis uz savu īpašumu Daugavas krastā dzīvošanai kalpiem. “Mans tēvs Kārlis Ādamsons, prasmīgs amatnieks, Koknesē bija ieradies no Krustpils. Kulšanas talkā “Bēģēnos” viņš iepazinies ar dienestmeitu Mariju, glītu latgalieti, dzimušu Stoļerovas pagastā. Apprecoties viņiem ierādīts savs stūrītis. 1931. gada 3. septembrī pulksten 9 no rīta manu piedzimšanu sveica lielā “Bēģēnu” liepa – mana bērnības dienu aculieciniece. Mājas īpašnieka znots Voldemārs Purniņš ar savu kundzi kļuva par maniem krustvecākiem, kad tiku kristīts Kokneses luterāņu baznīcā, “ bērnības atmiņās atgriežoties, stāsta Edgars. Viņa krusttēva dēls Kārlis Purniņš 2000. gadā atguva ģimenes īpašumu un sāka to atjaunot, arī Edgars ar sievu Laimu tolaik palīdzējuši sakopšanas talkās, bet pēc neilga laika labi iesākto izpostījis ugunsgrēks un īpašums pārdots. Edgara dzīves ceļš ar “Bēģēniem” saistās līdz 1965. gadam, kad abi ar sievu pārcēlušies uz Kokneses centru, bet apprecoties iesākumā dzīvojuši netālu no “Bēģēnu” kalpu mājas.
Aviācijas svētkos sēj “konfekšu lietu”
Koknesieša sirdī un atmiņu stāstā mājo senās Kokneses skaistums. No agrām bērnu dienām viņš labi atminas, kā 1936. gadā notikušajos aviācijas svētkos lidmašīnas sēja “konfekšu lietu”. Arī viņš centies noķer lejup krītošās konfektes, bet lielākie bērni bijuši izveicīgāki.
“Manās bērnības atmiņās šalc Pērses ūdenskritums, kur tik ļoti patika kavēties. Atceros, ka pie ūdenskrituma aizliedza peldēties, jo tā bija ne tikai romantiska atpūtas vieta, augšpus ūdenskrituma bija zemūdens straumes, kuru dēļ daudzi pārgalvīgi peldētāji zaudēja dzīvību, tāpēc tika uzstādīta zīme ar aizliegumu peldēties.
Vietā, ko tagad saucam par Likteņdārzu, bet kādreiz dēvējām par vietējo lidlauku, pazīstu katru stūrīti, tur pagājusi mana bērnība un daudz kas redzēts un piedzīvots. 1940. gada jūlijā, būdams tikai deviņus gadus vecs, kopā ar citiem vietējiem puikām biju aculiecinieks kā vietā, kur pašlaik top Lielais kalns, nolaidās piecas vai sešas lidmašīnas, no kurām izkāpa stalti puiši – tolaik jau bijušās Latvijas armijas lidotāji. Mēs sajūsmā pieskrējām klāt, un viņi ar mums labprāt aprunājās, pastāstot, ka jālido lidmašīnas nodot uz Smoļensku. Brīdi pastāvējuši, atvadoties no Daugavas, viņi iekāpa lidmašīnās un aizlidoja. Domāju, ka tā bija pēdējā reize, kad šie latviešu puiši redzēja Latviju. Viņu piemiņai Likteņdārzā varētu uzstādīt piemiņas zīmi Latvijas armijas lidotājiem.
Ne visu iznīcina karš, bet arī paši cilvēki. Kokneses Jaunā pils pamatīgi cieta 1915. gadā, kad to sašāva vācu artilērija no Daugavas krasta. Pēc Pirmā pasaules kara pils pamazām sagruva, jo tās atjaunošanai trūka līdzekļu. Atminos, ka vēl 1942. gadā pils pagrabā, kur bija mazas istabiņas ar flīzētām grīdām, dzīvoja man zināmā Lipšu ģimene,” savās atmiņās dalās Edgars.
Notikumi, kurus nevar aizmirst
Kā gaiša bērnības saliņa viņa atmiņās ir Kokneses sešklasīgā skola, uz kuru no “Bēģēniem” bija jāiet seši kilometri. Ceļš uz skolu vedis gar “Kalnavotiem” un veco Daugavpils šoseju. “Daudzi mani klases un skolas biedri nav vairs mūsu vidū. Meitene no manas klases ir Mirdza Briģe, dzimusi Graudiņa, kura arī dzīvo Koknesē. Nekad neaizmirsīšu klasesbiedreni – skaisto ebreju meiteni Itu Kovnatu. Viņu kopā ar vecākiem un citiem Koknesē dzīvojošiem ebrejiem nošāva Paugu silā 1941. gada jūnijā. Pāris dienas pēc baisā notikuma biju turp aizskrējis, labi atceros to vietu, ko esmu arī parādījis vēsturniekiem, kuri interesējās par traģisko notikumu Koknesē.
Mācoties 6. klasē, skola tika pārdēvēta par Kokneses septiņgadīgo nepilno vidusskolu. Lai arī bija mācību programmu sajaukums, uzskatu, ka esmu ieguvis ļoti labas zināšanas,” atzīst Krievkalna zēns.
1946. gadā, pabeidzot skolas gaitas Koknesē, Edgars devies uz Rīgu, kur amatniecības skolā mācījies par mērinstrumentu izgatavošanas speciālistu, apgūstot metālapstrādes tehnoloģijas. Lai arī pēc skolas beigšanas četri gadi bija jānostrādā nosūtītajā darbavietā vienā no Rīgas rūpnīcām, sava spītīgā rakstura dēļ atgriezies Koknesē, sācis strādāt uz dzelzceļa, posmā starp Koknesi un Pļaviņām veicot dažādus remontdarbus. Neizdzēšamā atmiņā palicis 1949. gada 25. marts, kad notika cilvēku izvešana uz Sibīriju.
Piedalās “Noktirnes” uzņemšanā
Pēc atgriešanās no dienesta Tjumeņā darba gaitas turpinājušās Kokneses MTS, vēlāk meliorācijas iecirknī “Kalnavotos”, kad uzceltas kolhoza darbnīcas, no 1972. līdz 1980. gadam vadījis meliorācijas tehnikas remontdarbus darbnīcās, strādāts arī kādreizējās Stučkas 25. pārvietojamās mehanizētās kolonnas (PMK) kolektīvā un, aizejot pensijā, kādu laiku arī Kokneses MRS. “Darba pienākumus veicot, biju klāt, kad Koknesē 1966. gadā saspridzināja Pērses tiltu. Šis brīdis tika iemūžināts, uzņemot fragmentus mākslas filmai “Noktirne”, ar kuras galveno varoņu atveidotājiem Polu Raksu un Gunāru Cilinski iznāca satikties filmēšanas laukumā,” stāsta dzīves spilgto mirkļu krājējs.
Darbavietā Edgars nolūkojis nākamo sievu – meiteni no Sēlijas, Prodes pagasta, kura bija atnākusi dzīvot uz Koknesi pēc savas māsas – Krievkalnā strādājošās skolotājas Rutas Upītes aicinājuma. “Laima strādāja kolhoza noliktavā, es – motoru cehā, kur uz vietas pārbaudīju dzinējus, tāpēc bieži nācās iegriezties noliktavā pēc nepieciešamajām detaļām. Satikāmies arī zaļumballēs, kas tolaik notika “Kalnavotos”. Saskatījāmies, sadejojāmies un 1958. gada 6. oktobrī apprecējāmies. Izaudzinājām divus dēlus, tagad priecājamies par mūsu jauno paaudzi,” teic dižo gadu īpašnieks.
Jaunības gados gūti labi panākumi sportojot, piedaloties darba kolektīvu organizētajās vieglatlētikas sacensībās, bet cauri visai dzīvei līdzi nākusi mīlestība uz dziesmu. “Mācoties Rīgā, dziedāju amatniecības skolas kvartetā, bet Koknesē turpināju dziedāt Kokneses PMK vīru ansamblī, kuru vadīja Ausma Markava un Baiba Fedotova. Tā dēvētajā Veinera mājā, kur savulaik bija PMK klubs, notika gan mēģinājumi, gan koncerti,” teic dziesmu mīļotājs, kurš savu mūžu ierakstījis Koknesē.
Projekta “SOLIS AUGŠUP!” mērķis ir stiprināt biedrības kapacitāti attīstot saimniecisko darbību, lai popularizētu Kokneses unikālo kultūras mantojumu kā platformu pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanai un iedzīvotāju līdzdalībai.
Projektu finansiāli atbalsta Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
Foto: no Edgara Ādamsona personīgā arhīva.
Sagatavoja: Sarmīte Rode
