KOKNESES VIDUSLAIKU PILS

Koknese rakstos pirmoreiz minēta Indriķa hronikā 1205. gadā, bet 1277. gadā Koknesei jau ir pilsētas tiesības, tā ietilpst Hanzas savienībā un ir viens no spēcīgākajiem cietokšņiem pie Daugavas. Kokneses pils bijusi Rīgas bīskapa, arhibīskapa un viņu vasaļu pils.

Pils celta uz senākā latgaļu pilskalna 13. gs. sākumā, kad tur valdīja Vesteke. Viņš pats nodedzināja savu pili, kad uzbruka vāciešiem un devās prom uz Krievzemi. 1209. g. bīskaps Alberts lika Kokneses nocietinājumus atjaunot, rezultātā uzceļot varenu pili. 1255. g. pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Koknesi kā arhibīskapam piederošu pili. Pilij bija vairāki lēņa turētāji.

13. gs. pie pils sāka veidoties pilsapmetne, kurai 1277. g. tiek apstiprinātas pilsētas privilēģijas. Kopš 1397. g. arhibīskaps Johans V no Valenrodes paturēja visu pili tikai sev. Koknese pils kļuva par vienu no arhibīskapa galda pilīm, kurā viņš ar savu galmu uzturējās vasarās. 15. gs. arhibīskaps pilī veica pārbūves darbus, uzcēla torni – t.s. Garo Heningu.

Kad sabruka Livonijas valsts, Koknese ar tās pili nonāca Polijas pakļautībā. 17. gs. pili vairākkārt iekaroja gan zviedri, gan poļi. Zviedri Koknesē valdīja līdz 1656. g., kad tos padzina krievu karaspēki, kuri sāka tur ierīkot eksportpreču centrālās noliktavas. Tomēr jau 1661. g. Koknesē atkal valda zviedri. 17. gs. otrajā pusē daudzo karu rezultātā Koknese panīka. 1701. g. pēc Spilves kaujas tiek uzspridzināti abi Kokneses pils rietuma torņi. Kopš šā laika pils vairs netiek apdzīvota. No 1780. g. līdz 1920. g. pils pieder Oto fon Lēvenšternam.

19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Kokneses pilsdrupas kļuva par vienu no populārākajiem tūrisma objektiem Latvijā. Pēc tam, kad tika uzpludināta HES ūdenskrātuve, ūdens līmenis pacēlās līdz pils pamatiem, un 20. gs. 90. g. beigās tika veikti pils pamatu stiprināšanas darbi. Vienlaicīgi notika pils virsējo mūra daļu atrakšana un konservēšana. Mūsdienās divu stāvu augstumā ir saglabājušās divas pils ārējās sienas un daļa pagalmu sienu. Pils būvgružu un kultūrslānis vietām sasniedz pat līdz 7 m biezumu. Pils mūros ir saglabājušās un izrakumos atrastas daudzas kaltas akmens būvdetaļas.

Kokneses pils tās pēdējā izskatā. M. Lindegrēna litogrāfija, 1746. gads.
Sakšu armija atkāpjoties uzspridzina Kokneses pili 1791. gada jūlijā. Litogrāfija no J.K. Broces albūma, iespējamais autors ir zviedru inženieris Johans Litens. Attēlā redzami pils ārējie nocietinājumi un uzbūvētais pontonu tilts pār Daugavu, kurš arī tika iznīcināts.
Kokneses pilsdrupas. Johana Kristofa Broces zīmējums, 1792. gads.
Kokneses pilsdrupas. Vihelma Zigfrīda Štafenhāgena gravīra no 1866. gadā izdotā albuma.
Kokneses pilsdrupas pirms Pirmā pasaules kara. G. Šēnfelda izdevniecības izdota atklātne, 1910. gads.
Skats uz Kokneses pilsdrupām un tiltu pār Pērses upi. Fotogrāfs Hermanis Upens, 20. gs. 30-to gadu otrā puse.
Skats uz Kokneses pilsdrupām un tiltu pār Pērses upi. Fotogrāfs Hermanis Upens, 20. gs. 30-to gadu otrā puse.
Kokneses pilsdrupas uz pussalas Pļaviņu ūdenskrātuvē. Oto Luksa fotoattēls, 2020. gads.

Aprakstu sagatavoja: Ints Lukss

Foto: no biedrības arhīva

Ja Tev ir papildus informācija par konkrēto aprakstu, vēlies precizēt faktus vai dalīties ar savu informāciju par vēsturi, notikumiem, personām, raksti komentāros, iesūti ziņu sadaļā “Kontakti” vai raksti epastu uz misijakoknese@gmail.com.

3 thoughts on “KOKNESES VIDUSLAIKU PILS”

  1. Pingback: PĒRSES TILTS -

  2. Pingback: KOKNESES PARKS -

  3. Pingback: LIELCEĻŠ "RĪGA - DAUGAVPILS" UN STŪRESLEJAS -

Leave a Comment