Kādā vēlā, taču saulainā jūlija pēcpusdienā devāmies uz vienu no ainaviskākajām vietām Latvijā – Kokneses pagasta Bilstiņu ciematu, lai satiktos un vienotos sarunā ar saimniecības “Rīta putni” saimnieku Bruno Cīruli. “Rīta putnos” atrodas paipalu olu un gaļas delikatešu ražotne “Olalā!” un “BUČERS”, romantiskā siltumnīca – oranžērija “LOVE GARDEN”, ko ieskauj ziedošs un pēc siltiem vasaras vakariem smaržojošs dārzs, kā arī nupat atklātā īpašā telpa “Cornelius”, kurā iespējams iegādāties svaigu produkciju, kā arī pavadīt mirkli ar saimniekiem un laiku ar draugiem.
Saules staru apspīdētajā pagalmā mūs laipni sagaida Bruno, piedāvājot tasi kafijas un aicinot aplūkot jaunatklātās ēkas iekštelpas. Pagalmu piepilda viegla, harmoniska mūzika. No priekšpuses ēkai ir lieli logi, kas ietērpti salvijas lapu zaļos rāmjos, virs ieejas neliels auduma jumtiņš, taču virs tā – uzraksts “Cornelius”. Atverot durvis uz mirkli aizraujas elpa, ieraugot iekārtojuma dizainu. Telpā mājo izteikts gaumīgums, šķiet pārdomāta katra detaļa. Sienas iekrāsotas veczilā krāsā, tās papildina rustic* koka apdare, zilo toni izteikti izceļot. Pie sienām izvietoti grāmatplaukti, fotogrāfijas, zīmējumi un skices. Nojaušams, ka to izvietojums nav nejaušs.
Bruno stāsta, ka labajā pusē pie sienām fotogrāfijās un zīmējumos attēlota šodiena. Pētera Venckoviča filozofiskie zīmējumi aicina mirkli iegrimt pārdomās un mainīt skatu punktu par it kā zināmām un pierastām lietām. Vienā no zīmējumiem attēloti mākslinieka iespaidi par Ēģipti, taču citā darbā iezīmēti Bilstiņi, mākslinieka vasarnīca un apkārt viņa draugi – slavenu arhitektu projektētās mājās. Vēl viens darbs aicina aizdomāties par perspektīvu un mums zināmo lietu relatīvo lielumu. Aizraujošs ir darbs, kurā mākslinieks ir izpētījis renesanses laiku un konstatējis, ka vienā noteiktā posmā ir dzimuši vairāki ģēniji. Sienas papildina arī Pētera fotogrāfijas no dažādām valstīm.
Telpā izvietota plaša lete, vairāki galdiņi, krēsli, darba galds, kuru Bruno mīļi dēvē par Kornēlija rakstāmgaldu. Arī tos pavada stāsts, jo tie ir rūpīgi meklēti, pašu rokām atjaunoti un atsvaidzināti. Mēbeļu dizains ir veclaicīgs, tas piešķir telpai šarmu un senatnes garšu. Telpas dziļumā novietoti vietējo uzņēmēju, tuvāko kaimiņu darinājumi, piemēram, “Janavu” kosmētika un tējas, “Ugu&Uga” veidotie aksesuāri, kā arī pašu “Olalā!” un “Bučers” produkcija – paipalu olu, gaļas delikateses un neatkārtojamais creme brule.
Cildinot Bilstiņu vēsturi un tajos reiz dzīvojušās ģimenes, telpas iekārtošanā izmantotas vēstures liecības gan no muižas laikiem, gan no 20.gadsimta sākuma, kad te atradās LU mācībspēku vasarnīcu kolonija, gan no vēlākiem gadiem. To var vērot pie telpas kreisās sienas izvietotajās fotogrāfijās – tajās attēlots Jānis Endzelīns ar studentiem un draugiem, Tētiņu ģimenes fotogrāfijas, kuri bijuši Bilstiņu ciema vietējie muzikanti, kā arī Dritmaņu ģimenes fotogrāfijas.
Stūrī novietots akvārijs, ko darinājis kaimiņš Atis Minde. Tajā attēlota Daugavas gultne un tās zaļā flora. Virs tā uz sienām izvietotas Bilstiņu muižas kartes un zīmējums, kurā attēlots Kornēlijs Bilšteins. Kā vēsta Jānis Blese grāmatā “Koknese. Ar atskatu tālākā pagātnē”, Bilstiņu muiža 16. gadsimtā bija Bilšteinu ģimenes īpašums, izveidots apvienojot vairākas Kokneses pilsoņu “šņores”. Muižu cēlis Kornēlijs Bilšteins (Cornelius Bilstein). Sākot ar 1632. gadu viņš bijis Kokneses pils un kara pārtikas noliktavas grāmatvedis. Stāstot par Kornēliju, Bruno piemin, ka Kornēlija portrets, pie sienām izvietotās fotogrāfijas un vēsturiskās liecības veicina interesantākas sarunas ar apmeklētājiem. Un arī mēs, ar izteiktu interesi, ieklausāmies aizraujošajā stāstā un turpinām sarunu “Cornelius” terasē.
Saimniecībā “Rīta putni” ne tikai top paipalu olu un gaļas delikateses, bet arī tiek uzņemti tūristi, rīkotas degustācijas, norisinās pasākumi. Brīnišķīgajā “Love garden” Baiba Cīrule dāmām organizē dažādas meistarklases, ainaviskā vieta kalpo arī kā pieturvieta vecmeitu ballītēs un jaunlaulātajiem, iespējams svinēt dažādus svētkus.
Saimniecība “Rīta putni” darbojas jau kopš 2015.gada. Sākāt tukšā, līdzenā vietā. Kā radās ideja par paipalu fermu?
Bruno – No sākuma radās jautājums, ko darīt ar pushektāru zemes. Bija skaidrs, ka jārada kaut kas jauns, jārada kaut kas, ko var darīt laukos, tā lai, protams, pašam būtu interesanti. Sāku ceļot pa Latviju, meklējot idejas un iedvesmu. Nokļuvu plašā, universālā bioloģiskajā saimniecībā Nītaures pusē, kura nesen bija uzsākusi audzēt paipalas. Saimniece stāstīja, ka paipalu olas ir ļoti pieprasītas, nespēj pieražot tik, cik nepieciešams. Ieklausījos un iedvesmojies, sāku interesēties par paipalu uzturēšanu, izmaksām un iespējamo peļņu. Veikali bija ieinteresēti iepirkt paipalu olas par 10 centiem gabalā. Sāku rēķināt, cik olas nepieciešams, cik putnu, cik plaša teritorija būs vajadzīga gan fermai, gan darbiniekiem. Tā izveidojās pirmā saimniecības ēka. Taču, kamēr to uzbūvējām, paipalu olu cena nokritās līdz 6,5 centiem gabalā – ražošanas pašizmaksa. Attiecīgi sākām domāt, ko darīt un kā būt orģināliem plašajā tirgū. Sākām ar tirgošanos Kalnciema tirdziņā, piedāvājot produkciju tur, to darām vēl aizvien. No tirdziņa arī dzirdam klientu atsauksmes, ierosinājumus. Pēc Covid produkciju samazinājām, atstājām tikai to, kas patiešām bija iecienīts.
Līdz ar to secīgi radās arī “Olalā!” un “Bučers” zīmoli?
Jā, savam brendam sākām meklēt nosaukumu, lai tirgū atšķirtos un izceltos. Paipalu olu produkcijai nonācām pie “Olalā!”– gluži kā visiem zināma vārdu spēle, bet tomēr tā piesaista uzmanību un uzrunā, jo paipalu ola ir labāka par vistas olu. “Olalā!” skan gluži kā pārsteigums, jo produktam ir jāpārsteidz, lai tas izceltos un paliktu atmiņā. Savukārt, “Bučers” radās tieši paipalu gaļas delikatešu atpazīstamībai. “Bučera” svaigo paipalu gaļu izvēlas vairāki Latvijas vadošie restorāni. Tā ir niša, specifisks produkts, taču cilvēkiem ļoti patīk un garšo.
Laika gaitā esat mainījušies, mainījies koncepts, realizētas jaunas idejas. Iepriekš bija “Bārs un bode”, tagad telpās izveidots “Cornelius”. Kur jūs rodat iedvesmu pārmaiņām, kas ir tas dzinējspēks mainīties?
Jebkurš produkts, piedāvājums un brends* – tas ir dzīvs organisms, ja tā var salīdzināt. Gluži tāpat arī mainās cilvēki un to vēlmes, tie alkst pēc kaut kā jauna, nogurst no esošā. Tāpat arī svārstās tirgus, ekonomika, rodas konkurenti. Ar klientu nepārtraukti jārunā, jākomunicē. Kā jau delikatese, tā ir jāpārdod kā dzīvesveids. Kaut kas līdzīgs vīnam. Piemēram, veikala plauktā nevar nolikt labu vīnu blakus vienkāršam vīnam, uzliekot tam cenu 120 eiro, kamēr vienkāršais blakus maksā 12 eiro. Bez stāsta šo vīnu nebūs iespējams pārdot. No malas klientam var šķist, ka tas taču ir tas pats, vīni ir līdzīgi – par ko man maksāt vairāk? Ja tu nezini to stāstu apakšā, nezini to vīna darītavu, nezini to īpašumu, ja tu to nepastāstīti, tā arī tas paliks. Tā ir arī ar delikatesi – visu laiku ap to ir jāņemas.
Pielāgojaties laikam, sekojat līdzi klientu vēlmēm un tirgum.
Tas ir tikai viens faktors, redziet, tas ir tikai par produktu runājot. Tas ir kā ar dzīvi – tu nevari teikt, ka esi visu sakārtojis un radījis baigo “Olalā!”, no malas izskatās, ka viss ir forši un labi sakārtots, un tā tas arī paliks mūžīgi. Tā nebūt nav. Ienāks produkti no Polijas, Lietuvas, tas izsitīs visu no sliedēm. Cilvēki idejas pārņem, pielāgo, uztaisa lētāk, citādāk ar lielākām iespējām. Ar to jārēķinās, jo tas ir dabiski, tādēļ ir jādomā – ko vēl es varu darīt tā, lai tas ir tikai mans? Kā panākt neatkarību? Tā tas viss pamazām veidojās. Ja tas padodas un cilvēki saka, ka ir labi, tas ir dzinējspēks, kas motivē. Naudas izteiksmē to nevar izteikt, tā ir sajūta, emocija.
Atgriezeniskā saite, vai ne?
Jā, tieši tā. Ir lieliski, kad tie, kas pie mums ir viesojušies, iesaka mūs draugiem un paziņām, kā arī atgriežas paši. Citi ierodas pēc mēneša, citi pēc gada. Tas silda sirdi un priecē, mudina darboties vairāk, labāk. Protams, ir arī tādi, kas neatgriežas. Un tas ir saprotams, cilvēkam taču citur arī patīk. Viņš nevar būt visur. Serviss arī ir svarīga lieta. Ir jāvelta laiks un personiska attieksme pret katru apmeklētāju.
Vai tam pietiek laika un enerģijas?
Šobrīd ekskursijas nav tik daudz, ja dienā ir viena, tad tas priecē. Cenšamies katram pievērst uzmanību, izstaigāt arī Bilstiņu apkārtni kopā. Apmeklētājiem piedāvājam četrus ekskursiju – degustāciju veidus, vienu par otru plašāku. Katru savā cenā – attiecīgi 7, 14, 16 un 24 eiro no personas. Un šī cena, kuru apmeklētājs samaksā, ir jāatstrādā līdz perfektumam. Kvalitāte, nevis kvantitāte. Var mainīties garastāvoklis, būt personiski iemesli sliktam noskaņojumam, bet brīdī, kad pie ierodas viesi, viņi par to nedrīkst nojaust.
Kā radās ideja par telpas jauno nosaukumu “Cornelius”?
Telpas iekārtojums un aptuvenais dizains radās pirms nosaukuma. Ceļš līdz nosaukumam nemaz nebija tik viegls. Jau ziemā veidoju interjeru, zināju aptuvenās krāsas, mēbeļu izvietojumu. Zināju, ka šeit ir jābūt delikatešu veikaliņam, kur cilvēkiem iepirkties, tāpat apmeklētājiem jāsaņem informācija, personīga attieksme. Šķita, ka nosaukumā jāieliek arī Olalā! sauklis. Bijām jau tuvu šī nosaukuma realizācijai, dizaineris jau strādāja pie plāna. Bet tad sapratu, ka šādi eju atpakaļ, palieku atkarīgs no nosaukuma, un tad vakaros sēdēju un meklēju informāciju, daudz domāju. Šķirstīju Jāņa Bleses grāmatu “Koknese. Ar atskatu tālākā pagātnē”, meklēdams informāciju par Bilstiņiem, ko stāstīt ekskursantiem. Zinot, ka jāizdomā nosaukums, visa mūsu komanda – es, Baiba, Roberts, Ilze, čatiņā ik pa laikam rakstījām idejas. Grāmatā izlasīju par Kornēliju Bilšteinu – Cornelius. Sākumā saņēmu kritiku, bet neņēmu to vērā. Izstāstīju Robertam, kuram ir liela pieredze mārketingā, starp citu, tieši viņš izdomāja Olalā! saukli. Roberts saka – O, ir! Es arī, protams, uzrakstīju, kas ir Cornelius, kāpēc tāda izvēle, un viņš turpina – Bruno, ir! Ir gan stāsts, gan pievienotā vērtība!
Ir daudz jālasa, jāmeklē informācija un jāinteresējas, lai rastos ideja…
Jā, tieši tā. Man personīgi ļoti palīdz Pinterest*. Man patīk. Es izdomāju kādu ideju un Pinterestā ar atslēgas vārdiem meklēju idejas, krāsu gammas. Piemēram, dēļus, kas iepriekš man bija pie vārtiem apdare, es viņus noslīpēju un kļuva smuki brūni – kā vecs koks. Bija skaidrs, apakšējo daļu aplikšu ar šiem dēļiem. Jādomā, ko augšpusē, kādu krāsu un noskaņu. Gribēju tumšu, vakarīgu telpas dizainu, tā lai ir noskaņa. Kā ienāc iekšā – jūti, ir miers. Visi viens no otra ietekmējas, iedvesmo viens otru.
Iepriekš minējāt, ka Bilstiņu vēstures izpēte un vēstures liecības veicina interesantākas sarunas ar apmeklētajiem.
Sarunas patiesi sanāk daudzveidīgākas. Piemēram, atbrauc ekskursantu grupa, divdesmit cilvēki, katrs ar savām interesēm, degustēt paipalu delikateses. Varbūt grupā ir kāds, kuram tās delikateses nemaz nav tik svarīgas, bet interesē un aizrauj vēsture. Un tad var izdomāt ekskursantiem stāstu. Bet ir cilvēki, kas iesaistās sarunā un nojauc iecerēto stāsta plānu, bet tajā pašā laikā saruna kļūst dzīvāka, interesantāka. Bija viens viesis, tiešām daudz interesējās un uzdeva jautājumus, es visu pastāstīju, taču pavisam citādākā secībā, kā to daru parasti. Bet bija tik interesanti! Un vislabāk tad arī izdodas, jo redzams, ka cilvēku tas aizrauj.
“Cornelius” ir pavēris jaunu vēstures lapaspusi ne tikai “Rīta putnos”, bet arī Bilstiņos…
Es vēlētos, lai “Cornelius” ir vieta, kur visi mūsu jaukie kaimiņi var satikties, pavadīt laiku kopā. Latvieši jau ir tādi viensētu cilvēki, vajag iemeslu, lai atnāktu, satiktos. Šoziem plānojam te svinēt Ziemassvētkus vai sagaidīt Jauno gadu. Plānojam arī simboliski atklāt “Cornelius”, katrs kaimiņš varētu pastāstīt kaut ko par sevi, par savu īpašumu un tā vēsturi, kāds varētu spēlēt mūziku, kāds parādīt senas fotogrāfijas.
Kā Jūs domājat, kas ir tas, ko tūrists iegūst, atbraucot pie Jums?
Es gribētu, lai viņi saņem to Olalā!, jeb to “O!” sajūtu. Pēdējā ekskursantu grupa pie mums bija ar konkrētu budžetu, viņi vienojās par konkrētu summu no personas, taču atteicās no crème brulée. Ekskursantu grupa bija no vājredzīgo biedrības – ļoti jauki, sirsnīgi un komunikabli cilvēki. Baiba pienāk pie manis un klusi saka: “Klau, vai mums ir palicis crème brulée? Vai mēs varam uzsaukt viņiem 16 porcijas?” Mēs viņiem stāstījām par mūsu saukli, par mūsu vēsturi un noslēgumā teicām, ka gribam viņiem dāvāt to Olalā! sajūtu, uzcienājot ar crème brulée. Grupai tas bija patīkams pārsteigums – mums siltas emocijas un prieks. Pārsteiguma sajūta – šķiet, ka to sagaida apmeklētājs. Bieži vien saka – pie jums ir kā Itālijā! Man jau tas patīk, jo cilvēkiem ir tā ne-realitātes sajūta, pievienotā vērtība, kas paliek atmiņā, to viņi novērtē. Man vēl aizvien liekas, ka pats svarīgākais ir pārsteigt. Un pārsteigums, manuprāt, ir saistīts ar kontrastu.
*rustic – vienkāršs, dabisks un nedaudz raupjš stils. Tā vietā, lai interjera apdarē iekļautu pulētu, spīdīgu koksni, lauku stilā ar materiālu tiek izcelta nepabeigtība un senatnīgums.
*brends – tirdzniecības zīme, firmas zīme, preču zīme, prečzīme; zīmols.
*Pinterest – tīmekļvietne, mobilā aplikācija. Pinterest darbojas kā personalizēta mediju platforma. Vietnes lietotāji var pārlūkot citu lietotāju saturu un izvēlēties, ko saglabāt savās personīgajās kolekcijās
Interviju pierakstīja Linda Lielauza 2023.gada augustā.
Foto no Aizkraukles novada un Kokneses tūrisma informācijas centra arhīva.
Intervija sagatavota, pateicoties projektam “Misija KOKNESE”, Nr.2023.LV/NVOF/MIC/057/24, ko finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
