Ādamsonu dzimtas saknes Koknesē jau rodamas ceturtajā paaudzē. Koknesē sācies Edgara Ādamsona dzīves gājums, kopā ar sievu Laimu dalīts bēdu smagums par abu dēlu pāragro aiziešanu mūžībā.
Saviem mazbērniem un mazmazbērniem Edgars Ādamsons ir uzrakstījis savu dzīvesstāstu. “Mana lielākā vēlēšanās, lai mūsu jaunā Ādamsonu paaudze izaug par Latvijas patriotiem, lai viņiem vissvarīgākais dzīvē ir ģimene un dzimtā vieta. Tad viss būs labi,” ar pārliecību teic Edgars Ādamsons.
Aug jaunā paaudze – Ādamsonu dzimtas stāsts turpinās
“Tā jūsu Koknese un mana, mēs citur mājas neatrastu, te nesāp dzērvju aiziešana, te nejūtam mēs gadu nastu,” – šie koknesietes dzejnieces Anitas Svētiņas vārdi sasaucas ar Edgara un Laimas Ādamsonu bagātajiem dzīves gadiem Koknesē.
Mana pirmā tikšanās ar Ādamsonu ģimeni noritēja 2021. gada rudenī, kad vedekla Linda rosināja tikties ar viņas jaukajiem vīra vecākiem, īpaši pieminot, ka 3. septembrī ir vīratēva 90. dzimšanas diena. Esmu ļoti pateicīga Lindai par šo aicinājumu, jo dižo gadu nesēja atmiņu stāstā par savu dzimtu un ģimeni ievijās atmiņas par seno Koknesi – par Kokneses Jauno pili un Krievkalnu, par neaizmirstamiem notikumiem, kurus arī viņš pats aprakstījis savās atmiņu burtnīcās. Pēc šīs tikšanās tapa raksts kā veltījums lielajā dzīves jubilejā un solījums atkal satikties, jo vienā sarunā nav iespējams izstāstīt garajā mūžā piedzīvoto.
Ja mazmazbērni izlasīs – mani atcerēsies
Aizvadītās vasaras izskaņā, 19. augustā, es atkal ciemojos Edgara un Laimas Ādamsonu dzīvoklī Indrānu ielā, baudīju viņu viesmīlību, un mēs turpinājām atmiņu pastaigu pa viņu dzīves ceļiem Koknesē. Tāpat kā pirmajā reizē sarunai piebiedrojās dēla Anda sieva Linda, kura arī ir dzimusi koknesiete, un viņas vecāki ir daudz stāstījuši par Kokneses senatni.
Ādamsonu dzimtas saknes Koknesē jau rodamas ceturtajā paaudzē. Koknesē sācies Edgara Ādamsona dzīves gājums, un savā laimes un mīlestības zemē kopā ar sievu Laimu izaudzināti divi dēli.
Te, Koknesē, Anda un Lindas ģimenē pasaulē nākušas meitas Ieva un Arta. Vecākās meitas Ievas ģimenes mājas šobrīd ir Norvēģijā, bet Arta ar vīru Guntaru, arī dzimušu koknesieti, dzīvo Koknesē un audzina savas atvasītes – meitiņu Anci un dēliņu Paulu.
Pirms vairākiem gadiem Ādamsoni zaudēja savu vecāko dēlu Normundu, bet viņa dēls Kristaps, izaudzis vecvecāku mīlestības saulītē, tagad dzīvo un strādā Norvēģijā.
“Ko man daudz par sevi stāstīt, es jau visu esmu pateicis savās atmiņu burtnīcās! Savu dzīvesstāstu rakstīju kā veltījumu jaunajiem. Ceru, ka mazbērni Kristaps, Ieva un Arta, arī mazmazbērni Nora, Ance un Pauls to kādreiz izlasīs un tad arī mani atcerēsies!” – sarunas sākumā teic Edgars Ādamsons.
Apveltīts ar labu atmiņu un stāstnieka talantu, savas dzīves vērojumus viņš sāka rakstīt pirms aptuveni desmit gadiem.
Mazs ieskats Edgara dzīves stāstā, kas plašāk aprakstīts pirmajā publikācijā, atskatoties uz 90 bagātiem dzīves gadiem.
1931. gada 3. septembrī Kokneses pagasta “Bēģēnos” Kārļa un Marijas Ādamsonu ģimenē siltā rudens saule un kuplā liepa pagalmā sveica Edgara piedzimšanu. Dzimtā mājvieta tagad skatāma tikai fotogrāfijās un dzīvo viņa pierakstītajās atmiņās, bet varenā liepa joprojām vasarās medaini smaržo Daugavas krastā. Vietā, kur kādreiz bija Edgara bērnības mājas, tagad uzcelts viesu nams “Orinoko”.
“Mājas īpašnieka znots Voldemārs Purniņš ar savu kundzi kļuva par maniem krustvecākiem, kad tiku kristīts Kokneses luterāņu baznīcā,“ bērnības atmiņās atgriežoties, stāsta Edgars.
1935.gada 13. oktobrī, kad Koknesē svinēja Pļaujas svētkus, arī Edgars, tolaik četrgadīgs puika, kopā ar tēvu bija svētku apmeklētāju pulkā: “Neko daudz neatceros, tikai milzīgo cilvēku jūru un to, kā ar gavilēm tika uzņemta ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un citu valstsvīru ierašanās un viņu uzrunas. Pļaujas svētki notika vietā, kur tagad top Likteņdārzs. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tur notika arī aviācijas svētki, no kuriem atmiņā palicis, kā lidmašīna sēja “konfekšu lietu”, bet bērni, cits par citu veiklāki, centās tās lasīt pa pļavu.”
No “Bēģēniem” uz Krievkalnu
Kā gaiša bērnības saliņa viņa atmiņās ir Krievkalna skola, uz kuru no “Bēģēniem” bija jāiet seši kilometri. Ceļš uz skolu vedis gar “Kalnavotiem” un veco Daugavpils šoseju.
“No 1939. gada līdz 1946. gada jūnijam mācījos Krievkalnā. Manu mācību gadu laikā skola tika saukta gan par Krievkalna septiņgadīgo skolu, vēlāk par Krievkalna nepilno vidusskolu. Mācoties vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un dziedot skolas korī, labi atceros koncertus Kokneses luterāņu baznīcā, kur mēs dziedājām kristīgās dziesmas direktora Ķeipana vadībā,” stāsta bijušais Krievkalna zēns.
Vēl viens mazs atmiņu atspulgs: “Likteņdārzā, vietā, kuru kādreiz dēvējām par vietējo lidlauku, pazīstu katru stūrīti, tur pagājusi mana bērnība, un daudz kas redzēts un piedzīvots. 1940. gada jūlijā, būdams tikai deviņus gadus vecs, kopā ar citiem vietējiem puikām biju aculiecinieks tam, kā vietā, kur pašlaik top Lielais kalns, nolaidās piecas vai sešas lidmašīnas, no kurām izkāpa stalti puiši – tolaik jau bijušās Latvijas armijas lidotāji. Mēs sajūsmā pieskrējām klāt, un viņi ar mums labprāt aprunājās, pastāstot, ka jālido lidmašīnas nodot uz Smoļensku. Brīdi pastāvējuši, atvadoties no Daugavas, viņi iekāpa lidmašīnās un aizlidoja. Domāju, ka tā bija pēdējā reize, kad šie latviešu puiši redzēja Latviju. Viņu piemiņai Likteņdārzā varētu uzstādīt piemiņas zīmi Latvijas armijas lidotājiem.”
No kara gadiem atmiņā palikusi epizode, kad “Bēģēnos” pie mājas saimnieka Kārļa Purniņa, kurš bija pagasta vecākā vietnieks, ciemojās pāris leģionāri – jauni puiši, viņu vidū arī Eduards Rozenštrauhs – tolaik vēl neviens nezināja, ka viņš kļūs par tautā mīlētu dziesmu autoru. “Atminos, cik braši viņi dziedāja leģionāru dziesmas, kuras arī man ir ļoti tuvas un bieži draugu lokā dziedātas,” bilst dziesmu mīļotājs.
1946. gadā, pabeidzot skolas gaitas Koknesē, Edgars amatniecības skolā Rīgā mācījās par mērinstrumentu izgatavošanas speciālistu, apgūstot metālapstrādes tehnoloģijas. Darba gadi pagājuši, strādājot Kokneses MTS, vēlāk meliorācijas iecirknī “Kalnavotos”, kad uzceltas kolhoza darbnīcas, no 1972. līdz 1980. gadam vadījis meliorācijas tehnikas remontdarbus darbnīcās, strādāts arī kādreizējās Stučkas 25. pārvietojamās mehanizētās kolonnas (PMK) kolektīvā un, aizejot pensijā, kādu laiku arī Kokneses MRS.
No pirmās dejas līdz kāzu valsim
Jau 64 zelta rudeņu krāšņumā zied Edgara un Laimas Ādamsonu kopīgais dzīves ceļš. Bet, šķiet, tas ir bijis tik nesen, kad jaunajam koknesietim kā karsta oglīte sirdī iekrita meitene no Sēlijas, Prodes pagasta, kura bija atnākusi dzīvot uz Koknesi, atsaucoties savas māsas, Krievkalnā strādājošās skolotājas Rutas Upītes, aicinājumam. “Laima strādāja kolhoza noliktavā, es motoru cehā, kur uz vietas pārbaudīju dzinējus, tāpēc bieži nācās iegriezties noliktavā pēc nepieciešamajām detaļām. Satikāmies arī zaļumballēs, kas tolaik notika “Kalnavotos”. Ballēs spēlēja vietējais orķestris – Kokneses vīri, kuri brīvajā laikā sanāca kopā un apguva ballīšu mūzikas repertuāru. Bieži braucām arī uz ballēm Oliņkalnā, kas, tāpat kā senais Kokneses skaistums, zudis Daugavas dzelmē. Saskatījāmies, sadejojāmies un 1958. gada 6. oktobrī apprecējāmies, “ – tā par kopīgās dzīves sākumu teic Edgars.
Edgars saviem vecākiem bijis vienīgais dēls, bet Laima izaugusi kopā ar trīs māsām un brāli. Sirds viņai nepārstāj sāpēt par brāli, kurš neatgriezās no dienesta Tilzītē, jo traģiski gāja bojā.
Ar lepnumu Laima stāsta par saviem vecākiem, kuru mūžs pagājis Sēlijā, Subates pusē: “Tēvu par varonību Brīvības cīņās apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Manai mātei arī padomju gados izdevās saglabāt brīvās Latvijas karogu. Tas ir mūsu dzimtas dārgums un svētums, kas paliks mantojumā arī mūsu bērnu bērniem.”
Būdams Kokneses un Latvijas patriots, ar savu vīrišķīgo stāju un pārliecību Edgars ir bijis vislabākais paraugs dēliem Normundam un Andim, kā cienīt savu dzimto vietu un valsti. Spēka gados viņš kopā ar citiem Kokneses vīriem stāvēja uz barikādēm un nosargāja Latvijas brīvību.
Kāzu gadadienā vizbulīšu pušķis
“Man nav nekā svarīgāka par ģimeni, tā ir mana lielākā bagātība. Abi ar Laimu priecājamies par Anda sievu – mūsu mīļo vedekliņu Lindu, kura ikdienā par mums ļoti rūpējas,” atzīst Edgars, bet Linda tikpat sirsnīgi teic: “Ar gadiem vēl jo vairāk saprotu, cik ļoti man ir paveicies – tā ir mana vislielākā dāvana, ko esmu varējusi saņemt – esmu ienākusi stiprā dzimtā, ģimenē, kur cilvēks ir vislielākā vērtība. Vīra vecāki ir vislabestīgākie un izpalīdzīgākie cilvēki, kurus pazīstu. Pateicoties Anda mammai, es atradu savu ceļu uz Dievu un ticību, sāku apmeklēt dievkalpojumus Kokneses luterāņu baznīcā, abi ar Andi tikām kristīti, iesvētīti un salaulāti Kokneses luterāņu draudzē. Apmēram piecus gadus esmu vadījusi arī svētdienas skolas nodarbības bērniem un skolēniem. ”
Lindas un Anda mīlestības stāsts jau sācies skolas gados Kokneses vidusskolā, abiem mācoties paralēlklasēs. Staltais, sportiskais puisis un skaistā, gaišmatainā meitene jau tolaik zināja, ka viņu dzīvēm jāvijas kopā. 1990. gada 22. aprīlī viņu mīlestības ceļam svētību deva mācītājs Valdis Baltruks.
Tāpat kā Edgars vienmēr kāzu gadadienā atceras un ar ziediem sveic Laimu, arī viņu dēls Andis kāzu gadadienās ir sveicis savu sieviņu. Linda atklāj: “Pirmajos laulības gados es šajā svētku dienā allaž gaidīju kaut ko īpašu. Vienā no kāzu jubilejām biju iedomājusies, ka saņemšu krāšņas rozes, bet Andis uzdāvināja Daugavas krastā uzziedējušās vizbulītes. Tikai ar laiku sapratu un novērtēju, cik mīļš un dārgs man atmiņās vienmēr būs šis vizbulīšu pušķītis.”
Dzimtas saknes Koknesē
Lindas vectēvs Jānis Liniņš ir dzīvojis “Rugājos”, pavisam netālu no mācītājmuižas, kur 20. gadsimta 30. gados un līdz izsūtījumam uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā dzīvoja mācītāja Paula Rozenberga ģimene.
“Rugāju” mājās izaudzis Lindas tētis Pēteris un tēta māsa Indra, kuri bērnu dienās draudzējušies ar mācītāja Rozenberga bērniem. Padomju varas atnākšana un represiju vilnis nesaudzēja mācītāja ģimeni. Linda stāsta, ka izdotajā grāmatā par mācītāju Rozenbergu ir aprakstīts arī viņa kalpošanas laiks Kokneses luterāņu draudzē un traģiskais mūža noslēgums.
Pēteris Liniņš, apprecoties ar Sanniju Upmali, meiteni no Bebru pagasta, turpināja dzīvot un saimniekot “Rugājos”, tur pagāja arī Lindas bērnība un jaunības laiks. “Manas dzimtās mājas bija mūsu jaunās ģimenes pirmā mājvieta. Trešās Atmodas sākumā luterāņu draudze atguva īpašumā dievnamu Daugavas krastā, un arī mācītājmuižā atgriezās rosība, jo tur sāka dzīvot jaunais mācītājs Valdis Baltruks ar savu ģimeni. Mūsu meitas un mācītāja Valda Baltruka četras meitas bija apmēram vienā vecumā un cieši sadraudzējās, un arī tagad, kad izaugušas lielas, turpina draudzēties. Baznīcas atdzimšana bija entuziasma piepildīts laiks, kad mūsu ģimene ar degsmi iesaistījās draudzes atbalsta pasākumos.”
Linda piebilst, ka viņas meitas izaugušas lielas ar vectētiņa un vecmāmiņas stāstiem par viņu bērnību, un tā ir bijusi vislabākā vēstures mācīšanās – no stāstiem, kas pašu piedzīvoti. Meita Ieva, vectēva iedvesmota, izvēlējās studēt vēsturi. Lai arī šobrīd viņa ar vīru un meitiņu Noru dzīvo Norvēģijā, mazmeitā dziļi iesēts no vecvecākiem mantotais latviskums.
Lai izaug par Latvijas patriotiem
Vaicājot par Ādamsonu ģimenes tradīcijām, Edgars un Laima teic, ka viņu ģimenē galvenā kultūras pasākumu organizētāja ir vedekla Linda, kura vienmēr māk uzburt sirsnīgu svētku noskaņu. Linda darbadienas aizrit skolotājas darbā pirmsskolas izglītības iestādē “Gundega”, un, tāpat kā radoši darbojoties bērnudārzā, arī ģimenes lokā viņai izdodas pārējiem sarūpēt skaistus svētku brīžus. Linda gan smaidot teic, ka gatavošanās svētkiem ir komandas gars, jo katrs paveic kādu svarīgu darbiņu, lai uzklātu gardu cienastu galds un izdomātu pasākuma programmu. Par jauku tradīciju ir kļuvusi zupas vārīšana uz ugunskura Lindas mammas mājās “Rugājos”, kopīgi svinot Mātes dienu maija pirmajā svētdienā un citos ģimenes godos. Visbiežāk arī “Rugāju” sētā notiek ģimenes saieti, kur vislabāk jūtams lauku miers un čalo Pērse.
“Kad meitenes bija mazas un mācījās Kokneses Mūzikas skolā, viņas uz svētkiem mums dāvāja skaistus koncertus. Nemainīga tradīcija ir kopīga Ziemassvētku svinēšana, un katru reizi mūsu vectēvs pie eglītes dzied savu iemīļoto Ziemassvētku dziesmu par četrām svecēm. Nevienos svētkos neiztiekam bez kopīgas dziedāšanas, tā ir viena no ģimenes tradīcijām – visos ģimenes godos ir jāskan dziesmai,” stāsta Linda.
Edgars, kavējoties atmiņās, labprāt atceras laiku, kad jaunības gados dziedājis Kokneses PMK vīru ansamblī. Tagad vecvectētiņš ar prieku uzdzied mazmazbērniem Ancei un Paulam. “Priecājamies, ka mazmeita Arta apprecējās ar Koknesē dzimušu puisi Guntaru Paško, un šeit arī viņu jaunā ģimenīte dzīvo un audzina savas atvasītes. Mazmazbērni ir mūsu lielākais prieka avots. Vienmēr gaidām ciemos mazmeitu Ievu, viņas vīru Hari un mazmazmeitiņu Noriņu no Norvēģijas. Arī mazdēls Kristaps dzīvo un strādā Norvēģijā, un ir kopā ar brīnišķīgu latviešu meiteni. Mana lielākā vēlēšanās, lai mūsu jaunā Ādamsonu paaudze izaug par Latvijas patriotiem, lai viņiem vissvarīgākais dzīvē ir ģimene un dzimtā vieta. Tad viss būs labi,” ar pārliecību teic Edgars Ādamsons.
Jāatrod spēks jaunam dzīves rītam
Sirsnīgs pasākums, apzinoties savas dzimtas saknes un nākotni, bija 27. augustā biedrības “Pērses krasts” organizētā tikšanās, kurā piedalīties bija aicinātas stiprās koknesiešu ģimenes. Arī Edgars un Laima Ādamsoni un viņu dēls Andis ar sievu Lindu bija pasākuma dalībnieku vidū. Diemžēl tā bija pēdējā reize, kad tēvs un dēls sēdēja blakus pie viena galda. Dienu pirms Edgara 91. dzimšanas dienas, 2. septembrī, 54 gadu vecumā Anda sirds apklusa uz mūžu. 8. septembrī, guldot Andi tēvzemes smiltājā Atradzes kapsētā, ļoti daudzi koknesieši bija kopā ar viņa ģimeni, jūtot līdzi lielajās zaudējuma sāpēs. Stiprinājums skanēja mācītajā Aināra Spriņģa vārdos: “Mūsu dvēselēm lemts gaismas ceļš Mūžībā. No saviem mīļajiem mēs nekad nešķiramies.”
Dzīve nejautā, cik daudz mēs spējam izturēt, tikai arvien no jauna sevī jāatrod spēks jaunam dzīves rītam. Aug jaunā paaudze – Ādamsonu dzimtas stāsts turpinās.
Stāstu pierakstīja Sarmīte Rode, 2022.gadā.
Foto no Ādamsonu ģimenes arhīva.