Skip to content

Kādā 1625. gada zīmējumā apmēram šai vietā pašā ceļmalā pie stāvā krasta ir attēlota
kāda ēka, varbūt krogs. Šajā vietā krastā augšā uzgāja ceļš. Tas iznāca pie gleznotāja
K.Ubāna mājas, kas saucās Ubāni, un tai laikā arī tika saukts par Ubāna ceļu. Agrākos
laikos tas saukts par Bilstiņu muižas ceļu. Pa to augšā tikt bija ļoti grūti, jo pie pašas
augšas samērā ciešama slīpuma un platuma ceļš izbeidzās un pats pēdējais posms, kas
likās pamests nepabeigts, bija tikai stāvs un šaurs grāvis. Šai vietā Pļaviņu svītas augšējie
dolomīti gan bija viscietākie un grūtāk izlaužamie, bet vai tad nu ar tādām grūtībām savā
laikā tikts galā. Šai sakarībā zināmu izbrīnu rada arī tas, ka šis ceļš kopš gadu simteņiem ir
bijis ļoti nepieciešams pilsētas iedzīvotājiem, jo šeit Bilstiņu kalnā atradās viņu lauki.
Nākamā iespējamā uzbraukšanas vieta atradās vismaz kilometru tālāk pie Zīles kalna, tā
kā apkārtceļa garums iznāca gandrīz 3 km. Uzeja Bilstiņu krastā bija vēl viena – no
radzēm izliktas kāpnes, kas apmēram no kādreizējā senākā tilta uzgāja augšā uz Bilstiņu
muižas alejas galu, kas ieveda muižā. Dažos senos zīmējumos taciņām ir vērojams arī
citāds virziens.


Tūlīt augšpus jau pieminētajam, uz „āžiem” būvētajam koka tiltam sākās sala, kas
izbeidzās pie mazā ūdenskrituma, kurš atradās Pērsē apmēram tai vietā, pret kuru augšā ir
Otrajā pasaules karā kritušo karavīru kapus. Laikā pēc Pirmā pasaules kara Pērses straume
pie pilsdrupām plūda gar Kokneses krastu, bet agrāk tas būs bijis citādi. Toreiz galvenā
straume tecēja gar Bilstiņu krastu. 1700. gadā zīmētajā pils skatā un pievienotajā plānā labi
redzams, ka straume atsitas pret Bilstiņu krastu tieši tai vietā, kur krasta augšā vēlākos
gados muižai bija uzcelts brūzis. Ūdens straume grauza krasta mīkstos iežus, kuri te ūdens
līmenī bija smilšakmeņi, un tā izraisīja periodiskus krasta nobrukumus. Lai glābtu vērtīgo
ēku, ap gadsimtu miju paralēli krastam tika būvēts iespaidīgs, ap 30 m garš laukakmeņu
mūris, kam vajadzēja aizturēt straumes darbību. Šo mūri cēla jau pieminētais mūrnieks un
akmeņkalis Šteins, kas dzīvoja Zvejniekos. Nav īsti zināms, kad, bet pēc Pirmā pasaules
kara puse no mūra jau bija apgāzusies un dziļi ieskalota upes smiltīs un akmeņos.
Acīmredzot irdenajā smilšakmenī ieraktie jaunie pamati nebija pietiekami dziļi, straume
pakļuva zem tiem un mūris apgāzās. Tomēr krasts no tālākas izskalošanas nebija
pasargāts. Var piezīmēt, ka 1863. gadā F.Rozena darbā par Pērses krastu dolomītiem šī
vieta atzīmēta kā Johannisbruch, varbūt arī tāpēc, ka ieslīpi pretī otrajā krastā atradās Jāņa
kalns – Johannisberg, kuru ierasts saukt par Zviedru kapiem. Upes kreisajā pusē gar
pilsdrupām slīpi augšā gāja celiņš, kas uzveda kādreizējās pilsētas teritorijā apmēram pret
tagadējiem karavīru kapiem. Šis celiņš acīmredzot bija iestaigāts tikai pēc pils
nopostīšanas. Dažos plānos ir atzīmētas noejas no pilsētas uz Pērsi. 30. gadu vidū kādā

pavasarī daļa celiņa iegruva upē. Kokneses virsmežniecība, kas toreiz uzturēja parku
kārtībā, drusku tālāk un augstāk no nobrukušās vietas nekavējoties izcirta krūmus un
ierīkoja jaunu celiņa posmu.
Salai pa vidu gāja ceļš, vienīgais, pa kuru no Daugavas malas varēja nokļūt līdz Pērses
ūdenskritumam braukšus ar zirgu. Šo ceļu izmantoja arī koku vedēji, kad 1964. gadā
spēkstacijas celšanas laikā izcirta gravā kokus. Pērses galvenā straume plūda cieši gar
kreiso krastu, neatstājot nekādu iespēju gar to pārvietoties. Labajā krastā, gar kuru tecēja
neliela Pērses straume, bija ne visai plata paliene, kas jau vairākus gadsimtus bija
izskalošanas neskarta un apaugusi kokiem. Turpat attekas labajā krastā ūdens līmenī
vietām atsedzās Amatas svītas smilšakmeņi ar bruņuzivju atliekām. Salas ceļš sākās no
pilsdrupu pakājes kreisajā krastā, gāja pāri upes galvenajai straumei, tālāk pa salu gandrīz
līdz mazajam ūdenskritumam, kas atradās salas augšgalā, kur Pērses straume sadalījās, tad
pāri mazākajai straumei uz Bilstiņu krasta plašo palieni un tad gar stāvkrasta malu tālāk uz
augšu. Šeit kādreizējās senās straumes bija noskalojušas gludu klinšu grīdu, pār kuru
vietām sūcās sīkas avotu straumītes.
Pret dienvidaustrumiem pavērstais Bilstiņu krasts bija klāts ar bagātīgu augu segu.
Pavasaros ne tikai tas, bet visa grava likās viens vienīgs zilgans puķu lauks, tik daudz te
bija zilo vizbulīšu. Avotainajās vietās jau agri parādījās pakrēslītes, tad zeltstarītes, lakači,
zemzālītes un sarkanās panātres. Vēlāk ziedēja pavasara dedestiņas, velnakrēsli,
kreimenes, spulgnaglenes un vijolītes. Nav iespējams uzskaitīt visus augus. Krastā ziedēja
arī dzeltenās uzpirkstītes, divlapes un vietām pat dziedenītes. Vēlāk uzziedēja reibinoši
smaržojošās mēnesenes, kuras te sauca par naktsvijolēm, un beidzot vairākas lielo
pulkstenīšu sugas.
Pērses gravas šaurākajā vietā, kur Kokneses pusē no augšas nonāca no radzēm mūrētās
kāpnes, ceļš atkal gāja pāri upei. Šinī vietā upē bija liels līmeņa kritums – īsā posmā tas
pazeminājās par vairākiem metriem. Te bija ļoti daudz laukakmeņu, sablīvējušies upes
šaurākajā vietā. Pie labas gribas te mazā ūdenī varēja pārbraukt un pa Kokneses krastu
sasniegt apaļo paviljonu gandrīz pie paša ūdenskrituma. Droši vien šis akmeņu krāvums
kādreiz novirzīja Pērses straumi gar Bilstiņu krastu, kā tas redzams 1700. gada plānā, un
tikai pēc tam upe izlauza ceļu gar Kokneses krasta klintīm.
Salas pamatā bija smilšakmens un pati sala sastāvēja no upes sanestiem akmeņiem. Salā
nebija vecu koku, tā ka jādomā, ka to agrāk vairākkārt postījušas palu straumes, vietām
atstājot pusizžuvušas gultnes. Tur, neviena netraucētas, dzīvoja vairākas ne sevišķi
izplatītas augu sugas – ūdens gundegas, sermulītes, dzeltenie zobenāji un citas. Vecāki

koki auga tālāk pa straumi uz augšu, jau pieminētajā palienē Bilstiņu puses krastā, arī te
vairākās vietās bija saskatāmas dažādos laikos straumes izrautas gultnes. Te auga lielas
egles, kas liecināja, ka gandrīz vai gadu simteni upe te nebija nodarījusi postījumus.
Spriežot pēc 1694. gada zīmējuma, tai laikā Pērses straume no jau pieminētās šaurākās
vietas tecēja gar Bilstiņu krastu, tad atsitās pretējā krastā pie mazā ūdenskrituma, no tā
pārsviedās atpakaļ un atdūrās zem Bilstiņu muižas brūža.
Salas augšdaļā upes līmenī bija ciets dolomitizēta smilšakmens slānis, virs kura atsedzās
Pļaviņu svītas zilganpelēkie, samērā mīkstie dolomītmerģeļi. Šis cietais slānis arī veidoja
mazo ūdenskritumu. Mīkstos dolomītmerģeļus izskaloja straume, un krasts pamazām
iebruka. Katru gadu lejā nobruka arī kāda daļa no kādreizējās pilsētas nocietinājumu malas
mītņu kārtas. Tā dažreiz gluži necerēti ūdenskritumiņa bedrē izdevās atrast kādas no
nobrukušajām senlietām – bronzas važiņas, zvārgulīšus, sabojātus darbarīkus, un
apkalumus, reizēm arī cilvēku kaulus un galvaskausus. Pelēkajos dolomītmērģeļos bija
saglabājušās bruņuzivju atliekas. Šī bija viena no vislabāk pieejamajām un bagātīgajām
atradnēm Latvijā.
Te pret mazo ūdenskritumiņu no Bilstiņu puses nonāca celiņš, pa kuru lejup devās vientuļi
vasarnieki, lai upē ar gludo klinšu grīdu justos kā peldbaseinā. Tā kā iežiem šeit bija
neliels slīpums uz ziemeļiem, tad sākot no ūdenskritumiņa ejot pa klinšu grīdu uz augšu,
varēja nonākt arvien dziļākā ūdenī. Pārāk tālu tā iet nevarēja, jo tur upē gulēja vareni
dolomīta bluķi, nogāzušies no stāvajām klintīm, apmēram no vietas, kur kādreiz bija
ierīkots interesants, pāri klintīm pārkārts paviljons, no kura pa labi pavērās skaists skats uz
lielo ūdenskritumu, bet pa kreisi – uz pilsdrupām. Kā jau teikts, sākot no tilta, līdz pat šai
vietai gar Pērses kreiso krastu iet nebija iespējams, jo gar to skalojās ūdens. Visi celiņi ved
tikai pa labo krastu.
Pie jau pieminētās gravas šaurākās vietas visi celiņi izbeidzās, jo tālāk uz augšu labajā
krastā sākās stāvas klintis, gar kurām varēja paiet tikai tad, ja ūdens līmenis bija ļoti zems.
Tādējādi šajā gravas daļas posmā varēja iekļūt tikai no Pērses tilta Bilstiņu pusē vai pa
mazo celiņu pret mazo ūdenskritumiņu tai pašā pusē. Tāpēc šis posms bija samērā
nepieejams, noslēgts un vientulīgs – cilvēku maz apmeklēts – un bija saglabājis zināmu
neskartu pirmatnību. Te krūmu biezokņos un veco koku dobumos netraucēti dzīvoja
dažnedažādi putni. Tā bija pirmatnējā veidā saglabājusies pasaule apkārtējā kultūrainavā.
Ja gravas augšējā šaurākajā vietā, kur tālāk vairs celiņa nebija, mēs pārbristo upi, kas šeit
bija piebārstīta lieliem un maziem laukakmeņiem, mēs nonāktu Pērses kreisā krasta plašajā
līcī, ko no visām pusēm pusaplī ietvēra stāvās kraujas. Pašā austrumu stūrī no augšas

nonāca radžu kāpnes ar 11 pakāpieniem, kuru augšgals vēl tagad redzams krastā virs
ūdens. Pa tām, no lejas nedaudz pakāpjoties, varēja nonākt uz celiņa, kas gāja gar krasta
ieloka stāvo krauju un noveda pie avota. Pirms Pirmā pasaules kara ūdens tecēja caur
akmens lauvas muti, kas kara laikā aizgāja bojā. Pēc kara tēlnieks Voldemārs Jākobsons
tur uzstādīja fauna galvu. No baseina pa cauruli tekošais ūdens lejāk darbināja mazu
strūklaku – sievietes figūriņu – skulptūru „Salst” – dēvētu par Pērses meiteni, arī
Jākobsona darinātu. Kādreiz pie avota bija izmūrēta atpūtas vieta ar jumtu, pēc kara jumts
netika atjaunots.

Bilstiņu dzirnavas, pansija, 1900. LNB.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *